|
|
inga7 dienasgrāmata
| Pirmdiena 12-10-2009 14:02 |
|
22 |
|
... un dzīvoja cilvēciņš... dzīvoja, sevi žēlodams un brīnumu gaidīdams... gribēdams pierādīt, ka ir īsts vīrs, meklēja pazīšanos visās iespējamajās vietās un lietās... tik pārāk neapgrūtināja sevi, reiz sacerēto tekstu kā kopētājs atkārtoja katrai jaunai sirsniņai... bija divas, trīs, jau padsmit aizgājušas nezināmos pasaules tālumos... un re- nāca arī atbildes... viena par otru skaistākas, viena par otru mīļākas... nu jau varēja galvu lepni pasliet augšā un pie sevis teikt- re, esmu gan viņām visām vajadzīgs... un tai pašā laikā neaptvēra, ka šajā raibajā piedzīvojumu dejā ir pazaudējis sevi... palikusi tikai plēksnīte no daudzkārt pārkopētajām vēstulēm... bija nu adrenalīns asinīs, bija slepenas sarunas un tikšanās, bet nebija vairs otra cilvēka uzticības, to pazaudēja uz neatgriešanos... un tagad cilvēciņam ir bail, bail no atklātības, bail no citu cilvēku nosodījuma, bail no tā, ka tagad visi uzzinās, kas īsti viņš ir... žēl uz tādu noskatīties, žēl, bet padarīt notikušo par nebijušu vairs nav neviena spēkos... un visvairāk žēl, ka cilvēciņš tā arī nav sapratis- gūstot baudu no dzīves tikai sev, ar laiku tā arī paliksi viens un vientuļš... nevienam nevajadzīgs un iztukšots... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
