Peksas: varbūt...nestrīdos...pirmo reizi redzēju....:))))

Peksas: Savvaļā alvejas izplatītas reģionos ar īpaši sausu, karstu klimatu – tropiskajā, Austrum- un Dienvidu Āfrikā, Madagaskarā, Arābijas pussalā un Arābijas jūras skautajā Sokotras salā, kur tās ir tipisks tuksnešu, pustuksnešu un savannas smilšainu un akmeņainu klajumu augs. Tās introducētas un tiek kultivētas Vidusjūras reģiona valstīs, Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, arī Melnās jūras piekrastē (A. arborescens) – Adžārijā (Gruzijā) un Odesas apkārtnē. Pasaulē alveja tiek audzēta ļoti lielā platībā. Tirgū pieprasītākā A. vera vien šobrīd pasaulē tiek audzēta 23 589 ha platībā vairākos desmitos valstu (Amerikā – 19 119 ha, Austrālijā un Āzijā – 4170 ha, Āfrikā 300 ha). Meksikā tiek iegūti 47% no izaudzētā A. vera daudzuma, Argentīnā – 15%, Austrālijā – 9%.

Peksas: Alvejas ir daudzgadīgi, morfoloģiski ļoti dažādi kserofīti sukulenti augi. Vairākums to ir lakstaugi, bet ir arī krūmi un koki. Visām alvejām lapas ir ļoti sulīgas, gaļīgas, lancetiskas vai zobenveida, stumbru skaujošas, ar zobainu vai dzeloņainu malu. Lapu garums variē no 20 līdz 90 cm, platums sasniedz 7 – 20 cm, bet biezums – 2 – 5 cm. Tikai dažām sugām lapas vienmērīgi klāj visu stumbru; parasti lapas veido rozeti, kurā tās izvietotas spirāliski vai divās rindās. Dabiskos apstākļos alvejai katru gadu attīstās viens vai vairāki līdz pat 2 – 3 m gari ziedneši ar dzeltenu, oranžu, sarkanu vai baltu, līdz 5 cm garu stobrveida ziedu ķekaru, skaru vai vārpu, kas pēc tam pārtop augļos – pogaļās, no kuru sēklām veidojas jaunas audzes. Dažas sugas vairojas arī veģetatīvi, jo no to apakšzemes stoloniem izaug jaunas vasas.