No bomža dienasgrāmatas

Man gribēja iestāstīt,ka mēness tagad nespīd,man tas spīd. Loga rūts, mēness gaismas piezīdusies, vientuļi mirdz,kailās pēdas slīd virs rasas un domas tām līdz.Lai ar mans zirgs nodzīts,tas atpūtīsies,lai ar manas domas neskaidras,tās saullēktā spirdzināsies.Nakts virs un ap mums nenovēršama,bet tik maiga kā maza bērna saldais miegs un balss no meža klusi aicina-miedz,miedz,miedz.

Bet kā var aizmigt,ja atceros,ja atceros,ka tos gliemežvākus,kurus salasīji un devi man glabāt,es sen esmu izbēris sūnās,ka tos vairs nesalasīt.

Labi,ka ir stikla lauskas,končiki uz nočurāta asfalta,tas atgriež realitātē:)))