|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| magone_2004, 26-06-2009 16:02 |
|
56 |
Es pat nezinu...Kāda jēga dzīvot atmiņās? Prasme piesaistīties ir tikpat svarīga kā prasme laikus atraisīties. Ja to nespēj, sanāk, ka tevis nav klāt visos tavos svarīgākajos dzīves brīžos. Bet svarīgākie ir tie, kas notiek tagad. Šeit un tagad. Jo tikai liamīgie dzīvo šodien, pārējie vai nu atceras, vai gaida...
Vai tiešām pamanīsi vien tad, kad viss būs jau beidzies? Just skaudru tukšumu krūtīs var arī vislielākajā pārpilnībā. Un laime nav izjūtama vien tāpēc, ka ausīs dun āmuriņš - tūlīt viss būs beidzies. Jā. Viss... Tā arī nesācies un tā arī neizjusts. Trauksmes, cerību vai zaudējauma sāpju apdraudējuma izpostīts. Pamosties laikā, kas saucas šobrīd... Jo dzīve ir ne jau tas, ko atceras, vai ko gaida. Dzīve ir tas, kas notiek un ko ielaid savā apziņā. Jo tu dzīvo ar to, par ko domā. Tātad atkal it kā?
Vai zini, ko domā vīrs, kad ir pie sievas? Par mīļāko, jo par sievu viņš domās tad, kad gulēs ar to otru, par kuru tad nedomās :)) Galvenais jau ir attapties pašam un saprast, ka vainas apziņa un velta ilgošanās, kad neko negribi mainīt, ir vienlīdz postošas. ;) Un tā varbūt ir tā dzīves māksla - sprīdī no atmiņām uz cerībām noturēties pa vidu, kas nozīmē - būt līdzsvarā virs bezdibeņa?
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
