šorīt

ārā līst, un autobusam logi aizsvīduši, norasojuši, krāsas saplūst, izplūst, slīd un mainās, sarkans, zaļš, bērnam salijusi vilnas cepurīte, pilītes šūpojas un trīsuļo, arī skropstās, kundzīte uzvilkusi pavasara mēteli, apakšmala saburzījusies, laikam karājies skapī, kur trūkst vietas, bet varbūt veļa salocīta skapja apakšdaļā stāv, onkulis ar izvalbītām acīm, tāds dīvains, kur tie cilvēki ņem tik daudz noguruma ko eksponēt no rīta, busa durvīm atveroties ieplūst savilgušas zemes smarža, bērni čalo un grūstās un smaida, laikam esmu bērns, man patīk šis rīts

skatos dzīvi kā filmu