Gadās,ka dzīvē kaut kas pietrūkst.Tas var būt jebkas!Gan materiālās gan garīgās vērtības.Un tad rodas tāda kā bada sajūta.Un ne tikai attiecībā uz ēdienu.Mēs varam būd badā pēc ļoti dažādām lietām.Katram pietrīkst kā cita.man arī ļoti ilgi pietrūka...Kā?Pat nezinu,vai tas šoreiz ir būtiski.

Un tad kaut kas mainās.Rodas iespējas,paveras kādas durvis...Un katru kumosu trūkstošās barības uzņemam ar lielu prieku un apetīti....Apetīte rodas ēdot....:D Un iestājas apmierinājuma sajūta.Nu beidzot man ir tas,pēc kā tik ļoti ilgojos.Bet tad kaut kas tur augšā iesprūst un šie labumi birst nu jau kā no pārpilnības raga.Liekas,ka nu jau gan vajadzētu būt pilnai laimei,bet nu notiek kaut kas dīvains.Pietiek!Ir par daudz!Kur tik lielu laimi lai liek?Nu jau tā vairs nav laime,bet.....Sākumā ikdiena,pieradums,bet tad jau apnicība-nu priekš kam?Varbūt pietiek?

Kā atrast to zelta visdusceļu?Tā.lai ir,pietiek,bet nav par daudz?Es zinu,ka cilvēkam,kas ilgi bijis badā,nemaz nedrīkst uzreiz daudz dot ēst,jo tā viņš sevi var pat nogalināt.Bet nav sāta sajūtas.Līdz brīdim,kad jau ir slikti.Un tā ir ar visu.

Kam ausis,tas lai dzird......:D

Neņemiet galvā!Es „nepārēdīšos”!Un atradīšu savu zelta vidusceļu.Tās tikai tādas rudenīgas pārdomas.....Novēlu,lai jums nekad nekā nepietrūkst līdz tādai pakāpei,ka jājūtas kā badā!:))