|
^^^
jau nedēļu manī dzīvo dīvaini zilzaļi un lillīgi bruņurupucīši. tie runā smalkās balstiņās ar mani, kārtojas rindās un pūlīšos mazos, tie ir visur. lai kur es ietu, tos redzu staigājam apkārt un dziedam dīvainas dziesmas. tie dalās ar mani savā apsēstībā.
labā pasaule, tā mani nesaprot, tā redz mani staigājam samulsušu un apdullušu, pasaule ir tik maza kā es. un pa visu pasauli bruņurupucīši staigā. ir neprāts runāt ar kādu, kurš tevi nesaprot. pasaule nerunā manā valodā.
uz ledusskapja sēž bruņurupucītis un runā ar mani. rupucītim lillīgi raksti uz muguras, rupucītis man stāsta par zemenēm ar pienu, es nespēju skaidri domāt un atbildēt uz jautājumiem. pasaule vēl nerunā manā valodā, rupucītis saka, ka viņējā arī ne, un mēs dziedam dziesmiņu.
bruņurupuču dziesmām ir zilzaļi raksti. tās sākas tik liegi, ka nevar rakstus samanīt, tad pieņemas spēkā un briedumā, līnijas iegrebtas skaidri un manāmi, dziesmiņas viļņo un plūst, tinas, iet savu ceļu un atgriežas savādākas. man nav ar ko dalīties savā neprātā.
bruņurupucīši dejo savas dīvainās neveiklās dejas. tie mīņājas no kājas uz kāju ,pirmo, otro, trešo, ceturto, un atkal tā no gala. kad es izstāstīšu pasaulei par bruņurupučiem, tie dosies tālāk. |
