Labi, sākšu es pirmā stāstīt. Iepazinos inetā ar vienu veci(35 gadi), pie sarakstes likās normāls. Sarunājām randiņu. Viņš brauc no viena Rīgas gala , es no otra. Satiekamies. Es jau pa gabalu redzu viņu un eju uz viņa pusi. Viņam telefons pie auss, kādam zvana (izrādījās man, bet man telefons somiņā, nedzirdēju). Pienāku klāt. Pirmais, ne labdien, ne sveiki : Ko tu trubu necel ? Ejam kopā uz kafejnīcu. Ieejam iekšā, viņš : Te jau ir gandrīz ēdnīca, bet es ēst negribu (protams viņam acīmredzot pie kājas, ja nu otrs grib ēst). Labi, viņš nopērk ūdens grāzi, es tēju. Sēžam, mēģinu sākt un uzturēt sarunu, jo viņam acīm redzot ar runāšanu ir slikti. Un tad viņš tā diezgan stingri un bez mazākā smaida grimases saka : vari uzdodt man jautājumus par ko gribi, kamēr es vēl esmu labs !!! Es gandrīz aizrijos. Saku : man nav jautājumu, ko tev uzdot. Tad viņš turpina : Nu vai bija jēga nākt uz šejieni un laiku tērēt ? Vai bija tā vērts ? Nu tu paēdi ?Nu tad ceļamies un ejam vai ko daram (no brīža kopš pasūtījām ūdeni un tēju bija pagāji augstākais 15 min !!!)?

MEITENES, ESMU BEIGTA NO MŪSDIENU TIRLIŅIEM ! Nezinu, kam jānotiek, lai es vēl kaut reizi ietu uz randiņu