mans dzejolis, ko toreiz nenosūtīju...
"rīta rasai apkārt esot
koku šalkojošā skaņā tavus vārdus izdzirdēju,
ko tu teici klusu man
un visapkārt ēna klusa
bailes no tā nezināmā,
domas apkārt lidinās,
vēsmas skan un balsis dzirdu,
tā es esmu atkal viena
tumšā lokā apburtā,
kurp tos vedīs
ceļš mans garais
kā lai zinu atbildi?
putni lido debesīs,
tie ir brīvi un
ar savu lepno skatu
skatās lejā,
eju es joprojām, domās
vārdi griežas virpulī:
vējš aukstais, lode neprātīgā
pārvērš akmeni piemineklī.
tu un es, es un tu
lidojam pie savējiem..
zaļas acis melo pretī
īgnums veras plašumā,
nesaprotams atklāsts
kas stāv aiz visa tā?
ledus aukstums, smailes asums
nebūs vairs nekā no tā.
no tā, kas bija,
tālumā, tas izzūd,
un neredzams tas pazūd
jūras dzelmē,
un noglabāts uz mūžu tiks." |
