Silta nakts. Mēs sēžam jūras krastā, un dienā iesilušās smiltis vēl atdod savu siltumu.
Tu vēro, kā Mēness atspīd mierīgajā jūrā, kā mazi, slinki vilnīši klusi taustās gar krasta mitrajām smiltīm, un priecājies, ka viegli spokainā gaisma atspīd arī no Tavām viegli kārnajām, rūpīgi epilētajām kājām, un mēģini kāju pirkstus pavērst tā, lai arī nagu lakā noķertu atspīdumu. Tu nesteidzīgi smēķē, cigaretes oglīte iegailējas, uz brīdi cenšoties pārspēt Mēnesi. Tu jūties apmierināta, jo Tev pašlaik ir viss, kas vajadzīgs - neliels šiks, formāla romantika un vīrietis blakus.
Es zinu, ka gaismas atstarošanās leņķis ir vienāds ar krišanas, ka pat pie neliela jūras vēja ūdens vienmēr ir silts, un ka Mēness vienmēr raugās uz mums ar to pašu pusi. Smiltīs tagad ņudz sīkbūtnes, un zivis zem mierīgās jūras ir pienākušas tuvāk krastam. Smiltis pēc stundas atdzisīs, un epilētas kājas - tas ir nedabiski. Manikirētiem nagiem tumsā nav nozīmes, un Tev ir hronisks bronhīts. Tu domā, ka esi graciozi slaida, taču patiesībā gandrīz kārna; Tev pietrūkst muskuļu masas, un es zinu, kāpēc man tas nepatīk. Zinu arī, kas ir cigarešu dūmos un kosmētikā, un īstenībā cik izdevīgi ir to tirgot. Taču Tev es to nekad neteikšu, jo zinu, ka pasaule, kurā Tu dzīvo, patiesībā neeksistē, ja nu vienīgi Tavā iztēlē; un viss, ko teikšu, izjauks "pareizo noskaņu".
Romantika ir sajust, ka mēnessgaisma ir un paliek brīnums par spīti atstarošanās leņķim. Neviens tā īsti nezin, kāpēc tas tā ir; mēs vērojam un izvirzām hipotēzes, un paredzam; un tomēr, mūsu sajūtas tas ne par mata tiesu neizmaina.
|
