Sapnis, vājprātā interesants vai interesanti vājprātīgs. ...

perpetuum_mobile dienasgrāmata

Otrdiena 05-02-2008 09:37		19 11
Sapnis, vājprātā interesants vai interesanti vājprātīgs. Katrā ziņā pavasarīgs :)) Iznesu atkritumus, un ievēroju dīvainu augu - kā zaļgana, puscaurspūdīga tulpe ar nedaudz zvīņām līdzīgām lapām ap kātu apmēram plaukstas garumā, izdīgusi no ceļmalas liepas stumbra. Ellīgi interesants, turpat netālu vēl daži. Noplūcu divus, laikam parazīti. Aizmetu un sāku domāt, vai tikai nav aizsargājami? Atgriežos mājās, kas vienlaikus ir darbavieta un skolas laiku darbmācības klase. Tur dīvānā zviln priekšnieks un viena no darba kolēgēm, pati smukākā, viņam kā meitiņa azotē. Aizgūtnēm stāstu par redzēto augu, viņa mani pārtrauc un stāsta par kaut kādām aizsargājamām papardēm, ko arī šodien redzējuši. Jūtos viegli aizkaitināts, vairāk gan par to, ka viņa tik demonstratīvi uzsver savas labās attiecības ar priekšnieku. Paveros pa logu, nu jau esam uz noputējuša lauku ceļa meža malā, pretī plešas pauguraini lauki. Uz viena no pauguriem uz debesu fona divi putni ar lieliem knābjiem, kā stārķa un tukāna krustojumi. Atkal esmu starā, rādu pārējiem uz tiem. Pēkšņi esam priekšnieka džipā, kas vairāk atgādina vaļēju bobiku, un metam lielu līkumu ap putniem. To kājas kļūst tievas, galvas izaug lielas, ar dzeltenām acīm bez zīlītēm, atgādina tikko izšķīlušos vārnu bērnus. Aizgrābts lūkojos, tikmēr jau esam putniem no otras puses, un nu jau tie laižas auļos, pārvērsdamies par zebrām, un aizskrien uz turieni, kur paši sākumā bijām. Pēkšņi pa pļavu skrien divas sievietes, visai trūcīgi ģērbtas, miniatūros stringos bez krūšturiem, viena no tām jau minētā darba kolēģe, otra nepazīstama, ar nedabīgi pagarinātu vidukli, kas izraisa vieglu pretīgumu. Ap patiku vēroju, kā viņas spriņģo pa pienenēm, kā kustās muguras un dibena muskuļi. Taču zebrām jāpiekļūst tuvāk, tādēļ braucam aiz meža, lai tā aizsegā piekļūtu tuvāk. Mašīna paliek grāvī, skrienu pa ceļu, kam jāiznāk pie zebrām. Skriet viegli un jautri, kolēģe arī skrien, panākot mani tā nu skrienam kopā. Nu jau pavisam bez drēbēm, ir patīkami sajust blakus elpojot viņas nelielo, trenēto ķermeni. Man līp klāt mušas, lielas, melnas un treknas, traucu tās nost, un rokas un kājas notriepjas ar viņu iekšām, kaut kas tumši sarkans, līdzīgs ķiršu ievārījumam, vienlaikus traucējoši, taču jokaini. Abi smejamies. Nonākot tuvāk zebru vietai, redzams beigts vilks; priekšā esoši cilvēki kliedz, lai uzmanās no aļņa. Zebras tikmēr pārvērtušās par baltiem vienradžiem, ellīgi skaisti. Arī mežā ir pauguri, apauguši kājas resnuma priedēm. Alnis ir vājprātā milzīgs, kā riktīgs traktors, klāts ar brūnu, pinkainu vilnu. Viņā ir kaut kas draudīgs; pusi no aļņa aizsedz koki. Vajadzētu paskatīties uz alni pilnībā, jo izskatās, ka tur ir vēl otrs alnis; tie ir mātīte un tēviņš, abi pārojas. Domāju, ka jāparāda plikajai kolēģei, varbūt uzbudināsies, un kas zin :)) Tāpēc ar vienu roku maigi apņemu ap krūtīm, otru no aizmugures ielieku viņai starp kājām, un pabīdu uz sāniem, lai redzētu, kā aļņi pārojas. Viņa tiešām uzbudinājusies, ar prieku slidinos pa miklo kājstarpi, un vērojam dzīvniekus. Sanāk neliela vilšanās, jo aļņa krāns nav lielāks par cilvēka, tāda groteska ainiņa - mizīgi dzīvnieki ar miniatūrām mantiņām, smieklīgi :)))