|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 26-10-2007 10:07 |
|
10 85 |
Sīzifs vēla savu akmeni. Patiesībā tas nebija akmens, bet milzīgs sūdu kunkulis, sakaltis un sasprēgājis virspusē. Jau no agras jaunības viņš nekā cita nepazina. Bērnības atmiņās bija māte un tēvs, kuri, cik vien viņš sevi atcerējās, bija aizņemti ar kunkuļa velšanu, savam dēlam atveltot pārāk maz laika aiz noguruma un aizņemtības. Nu viņš vēla tēva kunkuli, laiku pa laikam ielauzdams sakatušo virsmu un iestumjot roku līdz elkonim silti smirdīgajā masā. Tas piederējās pie lietas, un viņš vairs par to nesatraucās, tāpat kā nejuta mūžīgo smirdoņu, kas ietina viņa dzīvi.
Blakus kalnos un paguros arī cilvēki vēla kaut ko arvien uz augšu, cits milzīgu baļķi, cits apaļu akmeni, citi darīja to kopīgi, citi, kā viņš, vienatnē. Cits, godkārības dzīts, vēla stipri kantainu akmeni, cits samierinājās ar sūdu kunkuli, kā Sīzifs. Sapņos viņš redzēja, ka ir uzvēlis savu slogu pašā augšā un bija tik labi un viegli... Dzirdēja runājam, ka daudzi to ir panākuši, taču redzējis savām acīm viņš to ne reizi nebija.
Kādu dienu, pametot acis uz kalna piekāji, lai novērtētu pieveikto attālumu, Sīzifs ieraudzīja cilvēku, kas dungodams nesteidzīgi devās gar kalnu. Uz mirkli viņi saskatījās, un nepazīstamais pamāja ar roku, viegli pasmaidīdams. Sīzifs pārsteigumā iepleta muti un pēc pārdomu mirkļa pacēla savu roku sveicienam, kaut arī svešinieks vairs neskatījās. Šis žests atņēma nedaudz spēka kunkuļa turēšanai, un tas palēkdamies noripoja lejā, kalna piekājē. Sīzifam izsprāga asaras - tik daudz spēka un laika patērēts, un atkal par velti!
Svešinieks, kunkuļa iztrūcināts, atskatījās, un sāka no sirds smieties, ilgi, skaļi un garšīgi. Sīzifu pārņēma neprātīgas dusmas, nu kā viens var šitā ņirgāties par mūža darbu! Viņš uzkliedza smējējam: Kaut Tu savu akmeni izkustināt nevarētu!
Tas sāka smieties vēl vairāk, līdz pēc krietna brīža atkliedza pretī: Man nav sava akmeņa, es eju, kur patīk!
Sīzifs apstulba. Kā var nebūt sava akmeņa? Samulsis viņš apsēdās. Bija tik labi nekā nedarīt, kaut arī viegli mulsinoši un nepierasti. Viņš sēdēja un vēroja kaimiņus, kas kā skudras ņēmās pa kaimiņu nogāzēm, līdz pamazām piezagās vakars. Neviens pat neievēroja, ka Sīzifs vairs neveļ savu akmeni.
Viņš piecēlās, uzkāpa sava kalna galā un klusi vēroja saulrietu, ko nekad nebija darījis, jo tā rietēja kalna otrajā pusē. Kad saules maliņa nodzisa aiz apvāršņa, Sīzifs piecēlās un devās tumsā. Viss bija tik vienkārši - vajadzēja tikai atteikties no sava akmeņa.
|
Annette: laba doma... atsacīties no akmeņiem :) #1 2007-10-26 10:21
busi: paldies...:)) #2 2007-10-26 10:22
forele: Brīnums, ka zelta zivtiņa nekomentē, pēc stila līdzīgs viņas līdzībām. Doma man patika, tikai tas kunkuļa naturālisms nu tā...:) #4 2007-10-26 11:02
Roziiic: Nu kas vainas naturaalismam!!! Daudzi mees ne to vien veljam, un veel pamanaamies citiem par to zheeloties!!! :) Bet kam tas vajadziigs!? Vai Peeteris aiz to mums Paradiizes vaartus turees plashaak atveertus, ka nesam upuri un nepildaam savu dziives uzdevumu!?!?!? Driizaak ar kaaju no Peetera par shito var dabuut!!!! :@ #6 2007-10-26 11:21
perpetuum_mobile: Gluži manas domas. Jo vairāk brīvā laika, jo vairāk dzīves. #7 2007-10-26 11:31
Pārējos 3 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
