Sapnis Nr1.
Kopā ar kādu pamatskolas klasesbiedru un kādu ēģiptieti dauzamies pa bērniem izveidotām pils drupām, gluži kā "Lido". Ir nakts, rudens, sakritušas lapas. Paši arī esam drusku bērni.
Viss beidzas ar to, ka, stāvot aplī, tupjamies un ceļamies kājās cik ātri vien varam, pēc kārtas, kas uzdzen nežēlīgu jautrību. Nekā sarežģīta, kā divgadīgie. Sen nebiju tā smējies.
Sapnis Nr2.
Lievenis pie piecstāvu silikātķieģeļu mājas, vasara, ceriņi un mežvīni. Skatos debesīs, kur starp viegliem mākoņiem zils debesu pleķis. Šajā laukumā redzama ziemeļblāzma, taču ne parastā, krāsainā, bet balto mākoņu krāsā, ātri pārvietojas, rodas no jauna, pazūd un atkārtojas. Rādu savam bērnam un sievai, visi skatamies. Pa to laiku debesīs jau parādās tādas pašas krāsas, puscaurspīdīgi baltos toņos, zivtiņas un nelielas medūzas, kas pa zilo laukumu mētājas kā akvārijā. Šausmīgi skaisti.
Pamostos ar izteiktu vēlmi to uzgleznot.
|
