Šodien sajutu MEŽONĪGO IEKĀRI. Sen kaut kas tāds nebija ...

perpetuum_mobile dienasgrāmata

Trešdiena 20-06-2007 14:39		10 5
Šodien sajutu MEŽONĪGO IEKĀRI. Sen kaut kas tāds nebija justs, ja arī bija, tad ne tik spēcīgi. Kādus piecpadsmit gadus. Situācija ikdienišķa. Ir darba kolēģe, pie kuras jāvēršas kārtējā darba jautājumā. Tā neko meitentiņš, vidēja auguma sportiska tipa, ar nelielām dīvainībām - grūti viņu saprast, reizēm jokainas lietas pasaka. Šodien saģērbusies gaišās plāna auduma biksēs, ļoti labi piekļaujas gurniem, bez brīvām vietām un bez iespiedumiem miesā. Tikko to esmu ievērojis, mani visu pārņem šīs maigi un eleganti plūstošās līnijas un virsmas, kuras neaprakstāmi dabīgi un vilinoši liecas un noapaļojas, iedarbojoties tieši uz maniem dziļākajiem, dzīvnieciskajiem slāņiem. Kaut kāda saprāta deva tomēr ir neskarta un ar interesi vēro mežonīgu plosīšanos, kas norit zemākajos apziņas stāvos. Kādu īsu, tomēr bezgala garu laika sprīdi šķiet, ka viņai no nabas uz leju nav nekādu drēbju, tikai maigi zeltaina sīkiem matiņiem klāta virsma, uz kuras sazīmētas neredzamas, taču skaidri saskatāmas bultas, kas visas norāda uz ieeju klēpī. Zem ādas spēlējas muskuļi kā zivis nedaudz zem ūdens, saviļņojot spoguli, un asinis strāvojot silda un tikko manāmi šūpo. Šķiet, ka tās ir arī manas asinis, izjūtu nepārvaramu vēlmi saplūst ar šo brīnišķo radījumu, no mugurpuses maigi apskaut un trīcot kustēties iekšpusē, pielejot līdz malām pilnu ar sevi. Saprāts, atļāvis dzīvniekam paspēlēties, atkal pārņem kontroli. Šādām izjūtām nav nekāda sakara ar otru kā personību, tā ir viena dzīvības spēka tieksme pēc otra. Ļoti skaidri, tieši un bez jebkādām šaubām, spriedumiem vai vārdiem. Tas ir labi bez paskaidrojumiem, un tieši tāpēc apzinoties nešaubīgi uztaisītu viņai bērnu. Un nenožēlotu nemaz. Ja nu vienīgi saprāta līmenī, taču īstas nožēlas nebūtu, jo dziļākajā būtībā sajustu, ka tieši tā viņiem ir jārodas. Šķiet, viņa neko nav pamanījusi, pats esmu palaidis gar ausīm pāris teikumus. Toties smaidu pa visu seju...