Pravietiskais sapnis.
Skrienu pa Rīgu. Jau desmitais kilometrs, taču nogurumu nejūt. Pilsēta pielijusi, agrs rīts, apmēram Lienas ielas rajons Grīziņkalnā. Nedaudz maldos pa ielām, līdz pieskrienu pie ēkas, kurā kadreiz bijis veikals, tagad kojām līdzīgi dzvokļi.
Zinu, ka tur dzīvo mana skolas laiku vecā mīlestība, kurā biju iegrābies ne pa jokam. Tiesa, tikai no attāluma. Tāda dzīvnieciski veselīga meiča ar tēraudzilām acīm un gaišiem matiem. Tagad esot šķīrusies un ar trim bērniem.
Eju iekšā un uzaicinu nopeldēties, viņa joprojām man patīk. Piekrīt, tikai daži darbi vēl jāizdara. Nēsājas ar veļu, pa ceļam vēl pamaigojas ar kādu gaitenī sastaptu puisieti. Man sāk pieriebties gaidīšana. Tā arī pasaku. Viņa apgalvo, ka tūlīt dosies, vēl tikai veļasmašīnai kaut kas jānoregulē, vai es nevarot palīdzēt. Protams, ka varu.
Tādu mašīnu vēl nebiju redzējis. Izskatās kā putekļu sūcējs bez trubām un ar daudziem mehāniskiem knibuļiem. Neko nesaprotu, kaut ko sāku grozīt, viņa dusmojas, tad sāk bļaustīties.
Nu man pielec. Ne jau mehānisms, bet kas viņa par cilvēku. Seja dusmās izskatās veca un izplūdusi. Riebjas tāda attieksme. Saku: "Tu baigi atgādini manu sievu. Pasākums mani vairāk neinteresē."
Viņa drusku apmulst, tad izvelk zīmīti no kabas un sāk lasīt. Tur rakstīts, kāds es bomzīgs un utains, visādi apvainojumi. Izrādās, tā ir vēstule no vienas sievietes, ar kuru bijis aklais randiņš citā sapnī apmēram pirms mēneša. Tā sieviete bija vīlusies savās cerībās un pieprasīja, lai apmaksāju viņai taksi uz mājām. Ko, protams, nedarīju.
To arī pastāstu lietišķā tonī. Mēs saprotamies, un pamostos.
Pamodies, jūtos atvieglots. Patīkami tikt vaļā no pagātnes.
|
