&nb
sp; Lielā Piektdiena
Šajā dienā balss lai klusāk skan, lai klusāk sēro zvans,
Šajā dienā nāvi, cietis mūsu Kungs un mūsu Gans.
Gadu simtu migla izgaist...Un tai cauri redzu es
Kādu stāvu, kas pa ielām smagu nastu plecos nes.
Tajā kalnā, kuram pāri auro vējš, kad vētru laiks,
Pašu Dieva dēlu šodien gaida brīdis smags un baigs.
Par šiem ļaudīm, kuru zaimi nerimst Viņam pāri birt,
Šodien nāk Viņš pazemīgi baigā nāvē ciest un mirt.
Lai ikviens,kas šodien maldās, lai ikviens,kas tumsā krīt,
Apskaidrots iz sāpju kapa pretim gaismai celtos rīt.
Pēkšņi klusums...tikai āmurs kalnā smagi dun un dārd,
Kamēr Kristum pāri lūpām nepārslīd ne vaids , ne vārds.
Beidzot tiem,kas nīkst un netic,-zīmogs baigs un varens dots:
Kristus augstu pāri kalnam ceļas- krustā pienaglots.
,,Pestītāj``, ap viņu pūlis brēc, ja brīdis šis Tev sāp,
Liec lai vēlreiz notiek brīnums, un no krusta zemē kāp!
Tu, kas simtus dziedinājis, liec jel savām krūtīm dzīt,
Tu, kas tautas pestīt nācis, steidzies sevi atpestīt!``
Sejas bargas smieklos ņirdzas. Lāsts aiz lāsta smagāk skan.
It kā nāvīgs tvaiks no purva - augšup ceļas naida tvans.
Skumji Kristus viņus vēro...klusu vaidu lūpas dveš :
,,Kāpēc pat par viņiem mirdams, esmu nīstams tiem un svešs?
Tēvs, šie zaimi pārāk smagi, pārāk asi sirdi dzeļ!
Tēvs, tu redzi, kādā naidā tie pret mani dūres ceļ!
Tēvs, lai nepietrūkst man spēka, stāvi man šai brīdī klāt.
Nāc no sava augstā krēsla manas sāpes klusināt!``
Un, kad bezgalīgās mokās galvu liec tam sāpju svars,
Atpestīt pie sava Tēva augšup steidzas Viņa gars.
Debess satumst...Nodreb zeme...Kalni jūrā grūst un krīt...
Baltos liesmu strautos zibens sāk no padebešiem līt...
Kad ap kalnu melnā tumsa atkal izklīst sāk un zust,
It kā skumjš un mūžīgs zīmogs pāri ļaudīm stāv vēl krusts.
/ L.Breikšs /
|
