Dienasgrāmatas (blogi)

   Vecās takas

Es tevi nemīlu vairs sen tik sen,

Man sirdij cita mīlestība rasta,

Un atmiņas par tevi, dzīve projām dzen

Kā buras vējš no dzimtās zemes krasta.

Bet tagad, vecās tekas staigājot,

Kur kādreiz divatā mēs kopā gājām,

Tavs tēls man atmirdz, pašai negribot,

Un daudzās vietās apstāties liek kājām.

Tur jumtiņš sašķiebies virs lapenes,

Kas kādreiz noliecās pār mūsu galvām,

No turienes redz jumta paspārnes,

Kur bezdelīgas ligzdas klāja spalvām.

Lūk prieku pieredzējis ak mens tas,

Kur bikli atzinies,ka mani mīli,

Tur sūnains celms, kur lēju asaras,

Kad zināt dabūju,ka mani vīli.

Ak, visa tā man pēkšņi paliek žēl,

Kā žēl ir jaunības un viņas maldu,

Kā žēl ir rīta,kad jau vakars kvēl,

Kā zieda žēl,kas kļūst par augli saldu.

Es tevi nemīlu vairs sen, tik sen,

Man sirdij cita mīlestība rasta,

Bet nu uz brīdi, tu to projām dzen

Kā buras vējš no dzimtās zemes krasta.

  /Elīna Zālīte /