|
Mirdz tālums
kā austoša diena
un skanīgi sauc:
-Ak, nāc, es sniegšu
tev prieku!-
Un eju es, steidzinot soļus,
pa samtaino mauru,
kas izklājies priekšā.
Pilns cerību eju-
drīz,drīz es atstāšu leju,
drīz tālums būs tuvs,
tas aicina, māj...
Rit dienas, rit gadi,
bet es vēl eju un eju...
Jau izbeidzies maurs,
jau šķērsoti kalni
un tuksnesis kails.
Viz ledi ap mani
un nebeidzams sniegs,
es eju...
Mirdz tālums
joprojām sārtoti liegs
un vilinot sauc:
-Ak, nāc, es sniegšu
tev prieku!...
/ Alfrēds Putniņš / |
