|
Mīļā, man šovakar kauns,
Bet toreiz...toreiz biju tik jauns...
Tev līdzi lakstīgalu taku
Iziet nevarēju,
Es cīruļa dziesmai līdzi
Augstu debesīs
Agros rītos skrēju
Un ievu trakumu nogulēju.
Tu gāji skurbuma taku,
Man tā bija par traku.
Ievziedu sniegs mūsu matos,
Rudenīgs vakars aiz loga...
Pāri upei skatos,
Tur ievu lapotnē
Saulesstars maldās.
Uz mana galda riekšava melnu ogu,
Un gribas pasmieties
Par dzīves izstrādāto joku -
Tev balti ziedi
Man melnas ogas...
Nāc upei pāri, atzīšos,
Kā vējš mūs kādā rītā izjokoja.
Kad upe ievu sniegu nesa projām,
Kad ogas tikk sāka briest,
Viņš sadomāja tavus matus
Man sejā sviest.
Vairs nebija ziedu,
Vēl nebija ogu,
Vējš, nedarbis, mani spieda
Skūpstīt tavu matu sprogu.
/ G. Ledāja / |
