|
Neizteiktie vārdi
Nav tava balss kā lakstīgalai maiga
Un bedrītes, kad smaidi, nekrīt vaigos
Tev acu skats kā staru bultas neviz,
Bet tomēr man vairs neaiziet no tevis,
Tāpat kā bērzs prot nojaust dienvidvēju,
Pat tumsā tavus soļus pazīt spēju.
Es rītos laimīgs lasu tavās acīs
Ka zini to, ko vēlos tev sacīt,
Kā pati kvēlo neizteiktos vārdos,
Kas satraukt spēj kā upe palu dārdos...
Vēl tiekoties mums abiem samulst skati,
Bet roka rokai pretim sniedzas pati
Un saulaina man kļūst pat rudens diena
No tavas sīkās delnas pieskāriena.
/ V. Grenkovs / |
