|
Rīt mēs satiksimies. Tu , garām ejot, smaidīsi, es zaglīgi vērošu Tavus slaidos pirkstus. Pilēs lāstekas, un sniegs bezbēdīgi šļūks no šīfera jumta. Tu no sniega izveidosi piku un metīsi ābeles zaros. Iztramdīta sirmā žagata laidīsies projām. Tas viss notiks rīt, bet šodien es dzeru Tavu vīnu un domāju par Tevi. Man ļoti bail Tevi pazaudēt, reiz mēs tikāmies ziemeļu mūžamežos pagātnes dzīlēs. Neviens nezina, kur tu biji, neviens nezina, kur es biju. Nu mēs atkal esam uz saules pielietās zemes. Tavās acīs vēl skumst pagātnes elpa, drīz tai pārklāsies mūsdienu dzīve. Man bail Tevi pazaudēt, man bail, ka tu atkal ienirsi laikmetu džungļos un mēs atkal klīdīsim cauri laikiem, cauri tautām, meklēdami viens otru. Tā tas notiks, bet kamēr esam uz saules pielietās zemes, būsim brītiņu kopā.
/J. Vagulāne / |
