|
* * * * *
Balts sniegs un ziedoši plūmju zari,
Bet sirds mana negudrā tiecas uz pavasari,
Spindz domas, un sapņi kā mušas uz palodzes mirst,
Bet ziedlapas lēni uz galda kā manā dvēselē birst.
Balts rīts, un dzīve gara bez gala,
Viss notiek, bet es tomēr palieku malā;
Augstāks par kalnu man šaubu aizēnots brīdis
Un bezgalīgs liekas līdz laimei tas niecīgais sprīdis.
Balts sveiciens, un līksmi iedziedas zvani,
Kūp tēja, un valodas raiti sāk skanēt,
Spīd saule tepat vien aiz mākoņa malas,
Un pasaule pārtop gaismas apņemtā salā.
Balts mirklis un saules pielietas acis,
Tējā kā cukurs ir nemanot izkusis laiks.
Kam daļas , vai Dievam uz mani ir plāni;
Laime taču uz zemes dzīvo tik nemanāmi.
/ G. Kraulere / |
