|
`Kungs, tu labāk zini par mani, ka, laikam ritot, novecoju un kādu dienu būšu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgajiem maldiem, ka katrā lietā un vietā man jādara zināmas savas domas... aiztaupi pašpārliecinātību, kad tas, ko es atceros, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. Neliedz man saņemt brīnišķo mācību, ka arī es varu kļūdīties... sargā mani savā pieticīgajā maigumā. Negribu būt svētā - līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve, bet taisnība ir tā, ka vecs ķildīgs sievišķis ir nelabā augstākais iemiesojums. Dod man spēku saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms. Un palīdzi man, Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem zināmu.` |
