|
Draudzība vai Mīlestība ?
Mīlestība reizēm ir kā sausa uguns -
uzliesmo un apdziest.
Mīlestība reizēm ir kā negants vējš-
sašūpo tevi kā kokulīdz pašām saknēm
un aprimst.
Mīlestība reizēm ir kā zelta taurenis -
atlido, apžilbina un izgaist.
- Es tevi vairs nemīlu, - teica man reiz jauneklis,
-bet vienmēr palikšu tavs draugs,
jo draudzība
ir kaut kas labāks par mīlestību -
Es noticēju šiem skaistajiem meliem
un gaidīju septiņus gadus
bet mans draugs bija apslāpis kā uguns,
aizbrāzies kā vējš
un aizlaidies kā zelta taurenis.
Vientuļi gāju savu ceļu,
nepacēlu acu,
neskatījos ne pa labi, ne kreisi,
bet jutu,
ka jau sen
man līdzi nāk kluss ceļa biedrs.
Viņš neteica ne vārda,
bet droši, atlieca ceļmalā augošo dzelkšņu zarus,
lai tie nesistos man sejā.
Viņš neteica ne vārda,
bet laikus novēla no ceļa akmeņus,
lai es pār tiem nesagumtu.
Viņš neteica ne vārda,
bet arvien ielūkojās man sejā,
lai uzminētu,
vai nav grūti un vai man kā nevajaga.
Nīgri un spītīgi atraidīju viņa atbalstu
un biju netaisna pret viņu.
Viņš klusēja.
Apvainoju un darīju viņam sāpes.
Viņš klusēja
un atkal laikus atlieca dzelkšņainu zaru.
- Kas tu esi ?- beidzot neizturēju un jautāju.
- Ko tu no manis vēlies ?
- Neko.
- Kas tad esi?
Jautājums palika bez atbildes.
- Cik labs draugs! -
noteica kāds garāmgājējs.
- Laikam taču mīlē !
/ V. Brutāne/ |
