locitajs dienasgrāmata

Kad mēness runā

Koki klusē!

Ne lapa nenotrīs,

Ir kapa klusums.

Var spoguļoties

rudens peļķē,

var ozolzīli

saujā turēt

līdz tā silda!

tik nenosacīts viss

tik abstrakts,

Kā lietus lāse

nejauši nopilējusi nots

pamodina.

Tavs neviltotais izbrīns,

rītu ieraugot,

aizkustina.

Simtiem reižu pārlasīta,

saburzīta vēstule

saviļņo.

Tas nekad nebeidzas,

Es saliku, bet kāda velna kāpēc?

Es lēkāju, bet nezinu kālab!

Kad velns man saka,

Pārstāj priecēt.

Es kautri nočukstu,

Varbūt, bet ne tūlīt.

Varbūt, ka vakars aizķēries ir liepās,

Varbūt, ka ... lasīt tālāk

Pasteļtoņu ceļš

No mākoņiem līdz saulrietam,

Par īsu, lai aizietu pie tevis.

Neatskaņota prelūdija,

Nošu atslēga iesprūdusi

Kaut kur starp Dvēseli un aknām.

Basām kājām

Pa silto jumtu skārdu,

Jauna slota slauka tīri,

Aizmēž iepriekšējo dzīvi,

Sastumj kaudzē sapņus,

Kuri aizķērušies pagultē,

Kāds jau aizlido pa logu,

Aizkariem noplīvojot.

Pilnīga dezinfekcija,

Sajūtu inventarizācija.

Tu vari nākt, kad manis nav,

Ienākt pa pusatvērtu logu,

Sapīties dzijas dzīparos,

Spēlēties ar maniem klucīšiem

Un manām atmiņām,

Apsēsties uz mana krēsliņa

Un izdzert atstāto kafiju,

Tu vari ... lasīt tālāk

Kad vairs negribas lidot,

Jāiet pie dvēseles ārsta,

Viņš pieņem tumšās vārtrūmēs,

Tur par debesīm stāsta.

Kad vairs negribas raudāt,

Jādodas karā.

Sāpes un ciešanas

mazgājot Dvēseli baltu.

Pasaules dzimšana-ekspromts,

Kurš novilkts septiņās laika līnijās,

Vienaldzības kontracepcija bija bezspēcīga!

Brīnums idejas mērcē,

Brīnums, par kuru mēs nebrīnāmies,

Tik pašsaprotami, tik pierasti,

Ka ... lasīt tālāk

Ar izkusušo sniegu,

kurš nekad vairs netiks pārvērsts pikās,

ar izkusušo slidotavas ledu,

ar tik mīlētas meitenes izraudātām asarām,

ar savu nebeidzamo bērnišķību,

gaidu atkal nākam saltu ziemu.

Es ... lasīt tālāk