Maniem mīļajiem

Šis ieraksts tapis vakardienas svētku iedvesmā. Savulaik, manā bērnībā, tos sauca arī par Māmiņdienu. Un lai neaizvainotu manu aizsaulē aizsaukto tēti, šis ir veltījums arī viņam.

Stārķis mani aiznesa inženieriem, kuriem jau bija viens 4-gadnieks, un klasiskā inženieru alga - 120 rubļi {iepretī kolhoznieku 200-300 rubļiem). Ja prēmija, tad vēl 12 rublīši klāt. Tas viss jādala uz 5 galvām, jo ģimenē vēl vecmāmiņa ar 16 gadu Sibīrijas trimdas stāža un 45 rubļu pensiju. Tiesa, bračka jau pusaudža gados sāka muzicēt vietējā pūtēju orķestra bēru komandā un ballīšu blicē, tā ka šādas tādas ekstras nopelnīja pats.

Vecmāmiņa bija vienīgā mana un brāļa lutinātāja, pārējie ar mums neucinājās. Paši sitās, kā mācēja. Mums bija dārziņš, mamma šuvu mums, dāmām, šādas tādas "štātes". Toties mums tika dota pilnīga rīcības brīvība - dariet, ko gribiet, vienīgie nosacījumi - vakarā, vēlākais 21:00 jābūt mājās, jābūt labām atzīmēm un lai skolotāji nezvana un nerādās mājās sūdzēties.

Ja pirmie 2 nosacījumi tika daudzmaz ievēroti, tad ar pēdējo tā pabēdīgi. Ij zvanīja, ij ciemos nāca. Sūdzību saturs viens no diviem - vai nu stundās nodarbojas ar blakuslietām un skaļi smejas (da par tām pašām blakuslietām) vai ignorē sabiedriskos pienākumus. Mamma tādos gadījumos savilka ļoti nopietnu, pat sašutumā vai plīstošu seju un solīja "jautājumu risināt nopietni". Fāčuks klusi aiztinās, pats ierēca un - to es skaidri zinu - vai plīsa aiz lepnuma par saviem "bandītiem". Mamma jautājumu atrisināja ļoti nopietni, skaļi nobļaudamās uz visiem trijiem - "kāds tēvs, tādi bērni! "

Un vēl, viņi nekad netzītos, pat ar pie deniņiem pieliktu pistoli, katram no viņiem viens bērns tomēr bija mīļāks par otru. Es biju tēva mīlule, brālis - mammas un vecmāmiņas luteklis.

Vienīgā, bet tiem laikiem visai grandiozā lutināšana bija brauciens 1-x 3 gados uz Jaltu pie mammas radiem. Šim pasākumam par godu, ik mēnesi no jau tā diezgan pieticīgā budžeta tika atlikti 10 rublīši.

Vobšem, ko es gribēju teikt. Paldies viņiem, ka viņi ar mums pārāk neucinājās, ka netraucēja mūs ar mūžīgajiem telefona zvaniem, tipa "kur tu..., ko tu.." (plds Dvm, mobilie vēl nebija izgudroti), ka bija samērā priecīgi, kad vakaros atvilkāmies mājās ("ā, tomēr atnāci...") ... nu kaut kā tā.

Un galvenais, - milzīgs paldies stārķim, kurš atnesa mani tieši šiem vecākiem.