Paziņojums par iznākšanu no skapja

Ekur, laba dieniņa!

Un vai ta jūs zināt ar ko, vai ne? Bet ir nu tagad tā, ka es, apakšā parakstījies, vecais vells no Purmalas pilsētiņas pura malas, dzīvojošs trešā akacī no līkā bērza puses, būdams pie skaidra prāta un veselas saprašanas, vairāku, salīdzinot ar mani, tikai mazliet vairāk iereibušu liecinieku klātbūtnē esmu nolēmis nākt klajā ar paziņojumu.

Tā, uzmanīb es laikam būs pievērss. Man vismaz vakar vecaš nāburgs Dievīntēs teic, ka tagad, lai panākt, ka tāds tev a klaus, vajgot a kau ko palaist priekš sev nelab smak. Un svarīg, lai tā smak nenāk no dibengal, bet gan no kād pavisam cit viet.

Nu, esot vēl tādi, kuri lienot ārā no kau kād skap, bet pa to man Dievīntēs neko nemācēj īst pateikt. Bijām abi tikko aizvadīši vecākos mazmazbērns un jaunākos mazbērns, kas pie mums pārlaid kaut kād tur brīvlaik. Būšot tagad no nākamās nedēļs savās smalkās pilsēts skoliņās iet. Lai Dievīns stāv klāt tiem, kuri viņus tur mēģinās mācīt, tas nu man tagad pēc stihisko nelaimju sezonas, ko sauc pa vasar, pavadīšans ar tiem maziem šausmoņiem i skaidrs.

Un vai ta tie lielie draņķ iekš to pilsēts skol tiem mazim draņķim – es atvainojās, bet man labāk vārd, kā tād nosaukt, nau – kau ko māc? Nu, meitiešim varbūt – kā lūpas smiņķēt un skropst plakšināt. Bet puiks nu vair nejēdz neko. Neko. Jūs saprot, sasodīts – neko. Ne, kā dzimtenīt izdzīt, ne ar kād maiz tād vajag ēst. Neko nesaprot un vēl domā, ka mēs – vecie vell a Dievīntēv piedevām – i no dzīv atpalikuš un neko nezin.

Bet mēs zina, zina gan. Un zina vismaz pa drusk arī to, ko ta mēs īsti nezin. Bī te viennaksnīn ar vecākim no tiem atbraukušim ab a nāburgtēv aizgāš vēžos. Neko jau nenoķēr, bet nu tak jau atrakcij. Pa to pasākum jau mums tā jaunatn no sākt gal smīkņāj vien, kaut kād dīvain smaržojoš papiros zelēdam. Bet mums a kaimīn bī prieks un es cer, ka tiem jaunim ar kād patikšan atlēc.

Ka nu bī tur jau kārtīg tums un pasākum neauglīb bi redzam, kā sak, ar neapbruņot ac, ta nu mēs sāk pa vis ko runāt. Sākumā bi laiks visādim nostāstim un spokstāstim, bet ar tādim jau šitos jaunos vairs nepaņems. Viņi žāvā vien un pa brīžam vēl tīr atklāt smīkņā.

Tā nu sanāc, ka sākām runāt mēs vec a tiem jaunim pa to meit mīlēšan. Un te nu mēs ar kaimīntēv, jāsak, uzzināj daudz jaun. Izrādās, varot ne tikai, kā dainās tiek dziedāts un kā mēs a nāburg ir to darīš kopš pasauls pirmssākum, bet vēl visvisādīgi citād. Es tā saprot, ka tiem jaunim šķiet tā, ka, ja vien vīriešam i lab, ta vienalg, kas tur a meitiet. Nu, es cer, ka es maldās, bet es tā saprot.

Un te nu mēs nonāk pie tā paziņojum, a ko es šito rakstīšan sāk. Redz, liet tād, mēs spried, spried ar kaimīn un nonāc pie secinājum, ka vajg vien jaun meitiet nosmeķēt. Bet, kad nu mūs ab vecās šito padzirdēj – vecākais mazmazdēlīns, vakar prombraukdams, tā diezgan neveikl atvadījās – ta bi ugūns pakulās. Īs sakot, vis sievieš pura malā i mūs a kaimīn pasludināš pa izvirtuļim un pieteikuš streik.

Tā nu es paziņo to, ka mēs – visu veco vellu vecais vells un vietējais Dievīntēs – būdam pie skaidr prāt un vesel saprašan – vai ar tur bi jāsak otrād? – nu, jebkurā gadījien – mēs meklē jaun sieviet. Iesākum vien uz abim, bet, ja tā liet iepatiksies, tad meklēs vēl. Vismaz no sākum pa dzīvokl tiek piešķirt izbijušā man mīļāk paragan Lind dzīvsplatīb. Alg vai vēderties un sociāl garantīj pēc atsevišķ vienošanos. Vecum tā – ap 25 gad – mēs a puišim formās un tiesļaudīm pazīties negrib – jaunāk par 22 gad nepieteikties – un vecāk pa 29 a ne – vismaz pagaidām ne. Un vēl – būt baig lab, ja viņ saukt Sigit. Kas tur nāburg ar kād Sigit nogāš greiz, es precīz nesaprat, bet viņš dikti sirdīgi man raust aiz piedurkn un liek to pierakstīt.

Lūdz, vis ieinteresēt atsaukties. Kamēr veicais kaimīnērms man vairs neraust – var jau arī nebūt Sigit – iekš to kalendār i daudz fein meitēn vārd.