Dziesmusvētki, mežoņi un desas

Nevaru atturēties no komentāriem par Dziesmusvētkiem, tā teikt, "no iekšām", jo pati biju to dalībniece.

Trūkumi bija. Nesmukums ar saskābušajām desām. Žēl to kolektīvu, kuri pēc saspringta darba cēliena mēģinājumā launagā bija spiesti mieloties vien ar dažām maizes šķēlītēm, jogurtiņu un musli tāfelīti, jo no pakas tika izņemts iesaiņojums ar pārtikā nelietojamu desu. Problēmas ar skaņas dzirdamību gan skatītājiem, gan mums. Rindas pie dušām, jo sazin kādā mistiskā veidā bija pazudis ūdens spiediens, kurš pēc zvana organizatoriem tikpat mistiskā veidā nezin no kurienes uzradās. Milzīga pārslodze kājām un mugurām no stundām ilgajiem mēģinājumiem un ceļa līdz un no Sidraba birzs. Nesmukumi ar miskatē izmestajām pusdienu maizēm pie arēnas "Rīga" un šis tas cits.

Cilvēciskais faktors nostrādā, sevišķi tik milzīgā pasākumā, kurā iesaistīti vismaz 50 tūkstoši cilvēku. Var šo to pārmest arī organizatoriem.

Tikai tas nav jādara tiem, kuri šajos svētkos nesēdēja pat pie TV. Cilvēki, kuri paši bija iekšā, paburkšķ, pašķendējas un mierīgi iet savu ceļu tālāk. Mēs zinājām, ka nebūšanas būs, bijām uz to gatavi, un netaisamies pārmest visu un visiem, jo zinām, kāpēc to visu darām. Ne jau tāpēc, ka gribam "nahaļavu" pieēsties, pagulēt skolas aktu zālē uz grīdas, pabraukāties sabiedriskajā transportā. Visas sīkās nebūšanas nobāl to emociju priekšā, kad dziedi uz skatuves klausītājiem par prieku, kad koris un skatītāji satrakojas ar vienotības un prieka viļņiem. Ak, tas nav vārdos aprakstāms...

Viendien, pirms mēģinājuma gaidīdama stāšanos kolonnā, piesēdu Mežaparkā uz soliņa blakus krietni sirmai dziedātājai, tā uz gadiem 80. Ziņkāri izraisīja daudzās Dziesmusvētku dalībnieka nozīmītes uz ņiebura. Saprotams, aprunājāmies. Viņai šie ir 13-tie Dziesmusvētki kā dalībniecei, viņa ir mierā ar visu, sūrojas tikai par 2 lietām - uz savām nogurušajām kājām un par to, ka šobrīd ir nopērkamas tādas pašas nozīmītes kā viņai un ka tās tagad var valkāt visi, kas tās nemaz nav pelnījuši. Viņu ļoti aizkustināja Māras Zālītes dzejas un pārdomu lasījumi, jo pati kā bērns ir bijusi trimdā Sibīrijā, kur esot daudz dziedājuši. Pati izaudzinājusi 2 dēlus un meitas un lērumu mazbērnu, kuri visi ir Dziesmusvētku dalībnieki.

Daži vārdi tiem, kuri uzskata, ka mums jābarojas tikai no savas kultūras.

Mums blakus dziedāja Japānas koris Gaisma no Tokio. Nerunāsim par to, ka viņas bija absolūtās mūsu balss zvaigznes, jo visi apkārte`jie vēlējās nobildēties ar citas tautas un kultūras cilvēkiem, kuri dzied kopkorī latviešu valodā, ir pilnīgā un nedalītā sajūsmā gan par Dziesmusvētkiem vispār, gan par latviešu mūziku un kultūru kopumā. Runa ir par to, ka citas kultūras cilvēki ar cieņu spēj un māk novērtēt citu kultūru. kuri nesaskata mūsu mīnusus, neredz mūsos mežoņus ar izbolītām acīm...

Redzu, ka te daudziem, kas sevi uzskata par daudzmas kulturāliem, vēl ir ko mācīties un mācīties. Manurāt, ja tu nevari un nevēlies saprast un cienīt, to, kas citiem ir svarīgs un svēts, negaidi, ka pats/pati tiksi pieņemts un cienīts.

Āmen.