viss plūst, viss mainās...

...tikai oHo nemainās - ir dzirdēts tāds teksts.

Nop, arī oHo mainās. Īpaši interesanti ir ieskatīties šeit reizi nedēļā, divās vai pat vēl retāk.

Prieks par sevi, ka vairs i negribas biežāk te iegriezties. Mazliet skumji ir atklāt, ka cilvēki, kuri likās lasīšanas un uzmanības vērti, tādi pārstājuši būt. Dīvaini, bet pretējā virzienā gan izmaiņu nav.

Šībrīža tendenca arī ir veca kā pasaule - ja kāds nedara kā es, tātad ir pakāpi (vismaz) zemāks radījums.

Ja es ceļoju, braucu, kustos riņķī, tad tie, kas tā nedara nekam neder - ir dīvānāpirdēji vai visādi citādi interesanti nosaucami indivīdi.

Ja es rušinos pa gurķu dobi un baroju pieklīdušu (vai jebkādu citādu un varbūt pat vairākus) kaķi, tad tie, kas to nedara ir dzīves vērtības nesaprotoši un bezatbildīgi radījumi.

Ja es rakstu par saviem naivajiem, sirdij tuvajiem piedzīvojumiem (pat ja tie ir izdomāti), kādam noteikti būs prieks tos iznievāt un izķidāt.

Un tā tālāk. Aizspriedumaina, vienvirziena domāšana vai vismaz veiksmīga tādas tēlošana. Notikumi, kuriem vienmēr kāds atradīs piesieties, vai izgriezt uz kreiso pusi, vienmēr atradīsies. Tāpat arī cilvēki, kuriem citu dzīves ir tik interesantas, ka, ja neko jaunu neizdosies uzzināt, tad sacerēs pasaciņu. Kaut kā jau sevs ego ir jāpabaro un katram cilvēkam ir savs veids kā to darīt. Tādi mēs esam cilvēki - dažādi, katram sava uts.

Un pašai jau man arī tomēr netrūkst gļuku - savādāk kāpēc gan es šo rakstītu? ;)