pamestās sievas

Kādā tur nebūt sniegainā janvāra vakarā mājupejot uz dzīvokli no noparkotā auto, uzdūros uz pamesto sievu.Galvenais, ka iet ta līdz paģikam gandrīz astoņi soļi ja nepaklūp uz pakāpienplāksnēm.A tur viņa, pirms ārdurvīm.

Kāda vella pēc es iepriekšējā vakarā skatījos raidījumu par pamestajiem dzīvniekiem.Kopā ar sievu.Tur sunīši, kaķīši tādām actiņām, kā man kādreiz jaunībā, kad dikti gribējās, bet nepratu vēl dabūties.

Līdzcietības iespaidā es viņu nolēmu sasildīt un vismaz iedot padzerties.Par cik sievas mājās nebija, padzerties atradu tikai šampi un sasildīties piedāvāju savu dīvānu.

Viņa tik drebošiem zobiem sāka grabināt pasniegto glāzi, ka sapratu, viena vairs nesasildīsies.Metos palīgā.

Tad atnāca sieva, un šoreiz noticēja acīm, nevis tam, ko padomāja.Tad silti kļuva visiem.Gan tiem kuri muka, gan tai, kura ar neatvērtu lietussargu rokās.Mazliet mazākā dzīvoklī būtu pāris līķi, bet šoreiz sieva vienkārši izlaida ikvakara "nūjošanas " reizi.Tagad visi ar to veselību tikpat saslimuši, kā ar kovidu.

Izskaidrojis redzētā patiesāko versiju, paliku dzīvs.Nosolījos sev nekad nekad vairs neskatīties aizkustinošos raidījumus par pamestajiem mīluļiem.Kaut kā nevelk tiem piebiedroties.