Divi gadi

Sāku rakstīt pirms, apmēram, diviem gadiem. Viss sākās ar Pūķi. Tas lidoja manī trīs nedēļas un nedeva mieru, kamēr nepiesēdos pie datora un neuzrakstīju. Un tad maisam gals bija caļā.

Man nepatīk rakstīt ar roku. Doma skrien ātrāk, nekā spēju tikt līdzi. Rindkopā sagulst teikumi, no kuriem katram pirnāktos rindkopa, lai rakstītais nebūtu pārāk saraustīts. Esmu ļoti nepacietīga. Arī neuzmanīga. Pat ar roku rakstot, varu samainīt vietām burtus, vai sākt vārdu no otrā burta.

Tā nu gaidīju vakarus, kad tiku pie datora un rakstīju. Dienasgrāmatas veida ierakstos liku iekšā to, kas nu ap mani ir noticis.

Tad uzklupa dzejoļi. Tie manā dzīvē jau bija plivinājušies. Bet gadus piecpadsmit bija pauze ar ļoti retiem mēģinājumiem izlauzties un tikt līdz izpausmei uz papīra (nu vai datora ekrāna).

Dzejoļi ir kaut kas, ko nesaprotu. Tie nebeidz pārsteigt. Tie atnāk, piešķiļ ideju un tālāk jāspirinās pašai. Brīžiem nopietni jācīnās, lai panāktu rezultātu, kas skan. Vismaz man. Tas ir īpašs skanējums.

Pēc Pūķa dzejoļi sāka birt viens pēc otra. No sākuma pamazām, tad jau katru dienu. Pa vienam, diviem, bet bija dienas kad tie kā sailgojušies, nedeva domām un pirkstiem miera, tad blogā varēja sabirt arī pieci.

Tie radās visādos brīžos un lai tos nezaudētu, tiku pie WordPress aplikācijas telefonā. Tā nu manās ikdienas gaitās bija brīži, kad varēju apstāties pussolī, lai aši piefiksētu domu, parasti pirmās divas trīs rindiņas un tad ietu tālāk.

Bija situācijas, kad rakstītais tieši attiecās uz ko nupat notikušu. Bet bieži vien tā bija mirkļa ideja, fantāzija, kam ar manu dzīvi nav nekādas saistības.

Diezgan ilgi, pirmais, ko vakarā darīju, atnākot mājās, atvēru datoru.

Rakstījās visādi teksti. Izmēģināju roku pie dažādiem sižetiem. Kur tik doma aizveda, sekoju. Tā jau vairs nebija dienasgrāmata. Pirmais pusgads bija intensīvs. Izbaudīju to laiku un nepavisam nebēdāju, kad intensitāte norimās. Slinkums tomēr ir nopietns pretinieks.

Nu šobrīd man ir jau vairāk kā mēnesi neatvērts dators. Nedēļas četras piecietu nemitīgi domās, prātā rakstošo mehānismu, tad nonācu pie rakstīšanas, kas man nepatīk gandrīz tikpat ļoti kā rakstīšana ar roku – bakstu telefonā uz mazajiem burtiņiem un cenšos saglabāt pacietību, kad kārtējo reizi plānotā burta vietā parādās cits vai autokorektors izlabo pareizi uzrakstīto. Nopietns pacietības un uzmanības treniņš!

Man galvā aptrakušais grafomāns raksta visu laiku. Apraksta visu, kas ap mani notiek. Un šobrīd ir piespēlējis idejas, kur būtu jāraksta ļoti daudz un ilgi.

Pasaule ir pilna grāmatām. Vai ir vērts rakstīt ko lielu? Vai es maz esmu spējīga uzrakstīt ko tādu, kas atbilstu grāmatas formātam. Ideja manā prātā saka – te ir, ķeries klāt. Nezinu, nezinu. Pat šo ierakstu es jau rakstu savādāk nekā sākumā plānojās. Kas notiks ar to ideju, kad pieķeršos pie tās? Bet mani attur ne tik daudz bailes. Tas vairāk ir slinkums.

Atceros pirmo stāstu. Akmens arī ilgi mani trobelēja, kamēr beidzot saņēmos. Iesāku un bija tik grūti tikt līdz beigām! Ne jau tāpēc, ka nezinātu ko rakstīt. Nē, vienkārši piekusu un man vienu brīdi pat apnika. Bet tajā pat laikā, ļoti gribējās pabeigt. Rakstīt nav nemaz tik viegli.

Kad ideja nonāk uz papīra un es norakstu to no sevis nost, lai cik liela vai maza tā nebūtu – pēc tam ir gandarījums. Ir gadījies pārlasīt ko senāk uzrakstītu un noķert pārsteigumu, par kādu domu, frāzi, teikumu, ka tas ir mans. Nav tik svarīgi, ko teiks citi, ja es varu pārsteigt pati sevi.

Slinkums. Tas atrod kaudzēm iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt tagad. Šobrīd nav normāla wi-fi. Mēs drīz atkal brauksim. Ir iekšējs nemiers. Un tā dators stāv aizvērts. Dzejoļi iepauzējuši. Bet varbūt šie divi gadi ir izsmēluši mani tukšu? Pēc iekšējā grafomāna sajūtām, it kā nē. Atliek vien izbaudīt slinkuma ietinošo miglainumu un mierīgi sagaidīt to īsto brīdi.

Vēl viss nav uzrakstīts.