Jahtas ieziemošana

Tā nu atkal uz jahtas.

Silvertärna mūs sagaidīja turpat, kur tika atstāta. Lai arī šī nav slikta mājvieta, nav droši te palikt pa ziemu. Šī tomēr ir tikai jahta ne ledlauzis, draudzēties ar ledu korpusam nav paredzēts un šajos platuma grādos, ūdens aizsalšanas risks ir krietni augstāks nekā Zviedrijas dienvidu galā.

Tāpēc devāmies glābt mūsu vasaras mājokli, kam dots mazās, baltās, drosmīgās kaijas vārds.

Izbraucām piektdienas vakarā no Öland. Tumsa tagad iestājas tik ātri, ka nav atšķirība vai doties ceļā ap četriem vai septiņiem – ir tumšs. C bija mundrā noskaņā un kamēr es atkārtoti padevos miegam, viņš turpināja stūrēt ziemeļu virzienā. Brauciena gludumu brīžiem pārtrauca negaidīta bremzēšana, kad kārtējā stirna, reizēm komplektā ar glīti ragotu buciņu, pašnāvnieciski metās zem riteņiem – lasi – pāri ceļam. Tajos brīžiem es modos pārsteidzoši laicīgi, lai papriecātos par skaistajiem kustoņiem, kas aši nozuda tumsā. Trāpījās arī pa kādam zaķim. Taisni brīnums, ka nevienu patiesi nenoķērām! Aktīva nakts.

Ļoti skaista nakts. Ziema arī bez sniega ir īpaša ar bezdibenīgi melnajām debesīm, kurā tik spoži mirdz zvaigznes. Katru reizi, paveroties augšup, uz mirkli aizraujas elpa. Vienmēr. Neticami, bet tas nekad nebeidz pārsteigt!

Kaut kur Nyköping rajonā mūs apturēja laipni, bet ziņkārīgi policisti. Iztaujāja, izpētīja C dokumentus un palaida.

Turpat austrumos no Nyköping dabas rezervāta teritorijā ap vieniem naktī baltais Iveco skrējienu apturēja. Līdām zem segām un saldi čučējām līdz rīta gaismai.

Rīts sākās miglaini mākoņains. Bet bez nokrišņiem. Termosa karstais ūdens nodrošināja kafiju, kuru gan nācās liet uz ašu roku sameistarotā krūzītē – paldies C! Izrādās krūzītes bija aizmirsušās ielekt līdzņemamajās mantās.

Pēc tam, rīta pastaigas ietvaros C man rādīja, ka te, lūk, starp šīm salām mēs burājām jūnijā. Bet es neatcerējos. Bija tik daudz kas noticis šajā vasarā, tieši šis līcis atmiņā nebija palicis.

Pēc brokastīm un pāris stundām bijām klāt Gräddö ostā. Satikām C senos draugus – ievedām mazu sveicienu no Šveices, tad vairākas stundas pavadījām kārtojot laivu, mantas, tīrot ledusskapi, kurā bija iemitinājies pelējums kā invazīvs citplanētietis. Skaists pelējuma izaugums uz ledusskapī atstātās stikla pudeles izsauca manī pat izbrīnu. Kamēr es tur cīnījos, B atnāca un uzaicināja mūs uz kafiju. Tā, apmēram, pēc stundas. Un – tā, apmēram, pēc stundas, mēs kā reiz bijām beiguši visus sagatavošanās darbus, ko varēja izdarīt uz/iekš laivas.

Degvielas un ūdens uzpilde šā kā tā nav izdarāma vairs tik vēlu un tumsā arī nav ērti.

Pavadījām vairākas jaukas stundas ciemojoties un nu lēnām varētu domāt par naktsmieru, bet ciemos izdzertā kafija kopā ar pulksteni, kas rāda vien pusastoņus, saka, ka vēl par agru. Tumsa iestājas tik ātri un tik melnum tumša, ka maldinoši rada sajūtu par vēlu vakaru. Tiesa gan, nekādi kalni vairs nav gāžami, mazliet komunikācijas, mazliet telefona piedāvātās izklaides un būs vien jāatdodas gultai, lai ātrāk pienāk rīts un var izmantot jaunu dienu ar pirmo gaišuma brīdi.