"Vēl viena covid idiote!" (c) pirmā daļa.

*janvāris, mēneša pēdejā nedēļa*

Darba kolēģe bija atgriezusies no ceļojuma. Pusdienas pārtraukums bija par īsu, lai Sheena ar mums varētu dalīties pasakainajos iespaidos, ko viņai bija sniegusi atpūta Nepālā. Sheena uzsauca meiteņu (mūsu ofisa "meiteņu" vid.vecums 50 -/+) vakaru pie viņas.

Arī šis meiteņu vakars izdevās makten labs, kas ne ar ko īpašu neatšķīrās no citiem šāda veida satusiņiem, ja neņem vērā to, ka meitenes izmalkoja 2.pudeles pussaldā vīna, ko Sheena bija nopirkusi vienā no lidostām, ento stundu garā lidojuma atpakaļceļā uz mājām, ...kas esot bijis izsmalcināti garšīgs. Man, kā migreņjas moceklim, šī vīna izgaršošanas prieks izpalika, bet paostīt es to dabūju - ožai baigi labs, i vēl šodien tā eksotiskā smarža atmiņā kutina manu nāsi. Tā draiski pļāpādamas un grēkodamas - uzkožot dažādus našķus, kas ikdienā meitenēm 50-/+, ir iekārojami, bet stingri svēti aizliegti "grēcīgie augļi", kas pēcāk iedzen šokā, uzkāpjot uz svariem, ...cieši viena pie otras saspiedušās, ielencām Sheenas kompi. Pie kompja pielipušas, ar acīm emocionāli baudījām uz monitora izklatās, Sheenas aiponā safočētās, Nepālas pasakaini krāšņās dabas ainavas un ar prieku ieklausījāmies ceļotājas piezīmēs. Kā Sheena nespēja noslēpt sajūsmu par Nepālā redzēto un ceļojuma laikā piedzīvoto, ... tā mēs nespējām noslēpt savu skaudību, ta kauč arī, lai cik patiesi balta un pūkaina tā mums pašām neliktos, bet ik katrai no mums nācās godīgi atzīt, ka velna raustīta skaudība tā bija. Ta jupis to rāvis! Mums pašām ko tādu gribējās piedzīvot, ka visas kā viena, nolēmām sarīkot kopīgu ceļojumu nākamā gada atvaļinājumam.

Sheena ik pa brīdim ieklepojās, teikdama, ka nejūtoties īpaši labi:

"...shit, būšu norāvusi kaut kādu, facken, zarazu! "

Mēs, to padzirdējušas, pavilkāmies uz neķitru jokošanu:

"...jā, jā, ...ta gan jau pārgulēji ar kādu nepālieti, kurš Tevi ir apdāvinājis ar franču iesnām, ...palaidne gatavā, gribi no mums to noslēpt, ...hi-hi-hi, ha-ha-ha! "

(turpinājums sekos)