Pēdējā vēstule

Ziņa, kas mani sasniedza vakar, bija pārāk negaidīta, pārāk skumja, es joprojām neticu. Neticu, ka man ir atlicis uzrakstīt pēdējo vēstuli un ka no Tevis vairs nebūs.
Nevienas.
Nekad.
Tas ir pārāk ilgs laiks.

Pirmo es saņēmu nedaudz vairāk kā pirms gada. Neticības pilna pārsteiguma pildīta skatījos uz balto aploksni pasta kastītē un steidzos augšā uz dzīvokli izlasīt. Tā bija īsa. Šķiet, viena A 4 lapa. Iepazīšanās. Uz aploksnes pilns vārds, uzvārds. Savā nākamajā vēstulē Tu pārjautāji vai mans vārds ir īsts. Es noticēju uzreiz.
Tu negribēji kontaktu reālajā pasaulē, vismaz tā teici. Un es paklausīgi Tevi nemeklēju. Arī ne iekš sociālajiem tīkliem. Varbūt vajadzēja? Mums bija mūsu sarakste kā vienojoša saite un savas dzīves ārpus tās.
Es gaidīju katru vēstuli. Esot Rīgā, tās pienāca regulāri un es tikpat centīgi rakstīju atpakaļ. Vēlāk tas prasīja vairāk laika. Ceļš pasta balodim bija garāks.
Grūti izskaidrot un saprast, kas tieši šajā vēstuļu piedzīvojumā tik ļoti vilināja. Tas bija ne tikai gaidīšanas prieks.
Jau ar pirmajiem Tevis rakstītajiem teikumiem sapratu, ka esmu nejauši ieklīdusi brīnumu valstībā. Tu rakstīji vienkārši, neko nesamežģījot, nesasteidzot, bet lasot Tavu teikto, es biju tur. Redzēju Tavām acīm, jutu ar Tavām maņām. Vai tas bija saullēkts virs rasas piebirušas pļavas. Vai vakara migliņa virs labības lauka.
Es joprojām spēju sasmaržot svaigi ievākto labību, kuru Tu sijāji caur plaukstām. Bet es nekad dzīvē neesmu tur, pie labības novākšanas, klāt bijusi. Tu nesteidzies. Pusi vēstules varēji veltīt vienkāršam (it kā) brīdim. Tajā bija tik daudz plūstoša, dziedējoša miera, cik manā rakstītajā nemiera. Es vienā rindkopā spēju sagrūst savstarpēji ne īsti saistītu teikumu/domu gūzmu, ka pietiktu rindkopām piecām. Ar datoru rakstot, to varēja viegli labot, bet ne rakstot ar roku. Es ik pa brīdim aizņēmos Tavu mieru, gan šūpojoties nupat saņemtās vēstules viļņos, gan pārlasot iepriekšējās.
Man reiz teica, ka asaras, kādam aizejot, ir sevis žēlošana. Jo nebūs jau man vairs tā, ko otrs spēj dot. Bet, lai cik egoistiski tas nebūtu, saņemot ziņu, es raudāju. Klusi, lēnām plūstot prom asajai sāpju un zaudējuma sajūtai, notraucot asaras no slapjajiem vaigiem. Es tad biju jūrā. Sēdēju jahtas aizmugurē, vēros pelēkajā dienā un atvadījos.
Zini, tas patiešām sāp. Nebūs vairs to nelielo Tevis radīto mitkļu, kas brīnumaini atdzīvojās, lasot Tavas vēstules. Rakstīšanas prieka un moku, jo es mūždien steidzos un reizēm rakstīju, līdz krampji mežģīja pirkstus. Vēstules nosūtīšanas un saņemšanas prieka. Vai Tu saņēmi manu augusta vēstuli? Laika pietiek, bet atpakaļ gan jau vairs uzrakstīt nepaspēji. Bet varbūt tā ceļo? Ja ne uz papīra, tad kaut kur, kaut kā...
Tu runāji par grāmatu, ko raksti. Paspēji? Ja nē, tad sāp arī tas, ko mēs negūsim to lasot.
Sāp, ka nepaspēju atvadīties. Mana pēdējā vēstule, kuru aiznesa pasta balodis, bija ikdienišķa pļāpāšana. Bet varbūt tieši tā Tu arī gribēji? Līdz pēdējam brīdim vienkārši un viegli?
Es ceru, ka Tev tas izdevās. Mierpilni aizvērt durvis, pārkāpt pār slieksnim, uz kura šobrīd vasara ar rudeni satikušās Tavu vākto zāļu tēju dzer un spert soli tālāk, citā būtībā. Klusi, mierīgi izelpot, izgaist līdz ar rīta miglu, rudenīgajai saulei iesildot meža ieloku.
Es ticu, ka ar šo viss nebeidzas. Tas ir tikai slieksnis uz jauniem piedzīvojumiem. Tur tālāk ir cits ceļš.
Es ticu, ka mēs satiksimies.
Lai Tavai dvēselei viegls solis! Ceļo droši!