Tā un arī šis lai stāv te, kā savdabīga piemiņas zīme

Reiz kāda nenosakāmas izcelsmes meža piekājē dzīvoja meitene vārdā Sāra Galvīte. Dzīvoja, auga un, skat, pienāca meitenei tie laiki kad miesa un gars pēc vīra kārojas. Patiesībā ne jau viņai tik ļoti kārojās, kā viņas māte Juste Strīpiņa gribēja no meitas tikt vaļā. Jo meita reizumis traucēja viņas privātajai dzīvei...un tā jau četrdesmit gadus. Radi radiem, bet sirdsapziņai tak jābūt - tā Juste pie sevis nodomāja un pasauca Sāru pie sevis.
- Meitiņ, ir pienācis laiks tev pamest dzimtās mājas un doties nenosakāmas izcelsmes mežā vīru meklēt. Es tam mežam cauri skrienot ne vienu vien vīru esmu dabūjusi un tava vecmāmiņa - viedā Liriņa tāpat. Tad nu še tev groziņš ar gurķīšiem un viskija pudeli priekš vecmāmiņas, dodies mežā, sameklē Liriņu un viņa tevi iebīdīs visās tajās štellītēs...
Sāra nopūtās, izslēdza Adult Chanel, paņēma groziņu un gāja jau uz durvīm, kad Juste saķēra meitu aiz minisvārku jostas.
- Paga, meit, paga! Tu nevari iet mežā kā Sāra Galvīte...tur pieņemts iet ar izdomātu vārdu...
Sāra sakārtoja savu sarkano beretīti virs blondajiem matiem un teica:
- Labi, tad es iešu zem nika Sarkangalvīte, lai neviens pat nenojaustu!
Sarkangalvīte pakniksēja un aizgāja. Juste piegāja pie loga un noskatījās meitai pakaļ. Viņa piespieda sev pie krūtīm Kolejū grāmatiņu un nočukstēja: - Cerams, ka visi meža iemītnieki sadosies rokās, lai viņai palīdzētu...
Sāra..., ak piedodiet - Sarkangalvīte. Tātad Sarkangalvīte iegāja ar drebošu sirsniņu un pusizdzertu viskija pudeli (stress, ziniet) nenosakāmas izcelsmes mežā.
Gāja viņa pa meža taciņu, gāja līdz iznāca kādā pļaviņā.
- Hei, uzmanīgi! - kāda balss iesaucās.
Sarkangalvīte paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka gandrīz ir sabradājusi ziedošu Naktsvijoli.
- Oj, pardon...- Sarkangalvīte nožagojās.
- Tu man te bites neaizbiedē! - Naktvijole nikni pašūpojās savā slaikajā kātiņā. Un patiesi, apkārt puķei rosījās gruntīgs ganāmpulks ar labi noaugušām bitēm.
Sarkangalvīte apbrīnā noelsās.
- Johaidī...te tiešām tak veči spieto, ka tik turies...
Naktvijole pamāja ar lapiņu, sak, audience ir beigusies - man ir kas svarīgāks darāms, un sāka dziedāt sentimentālas meldijas, kurām biebalsoja ar savu zumēšanu bitītes.
- Pfe...veči...ha! Trani tie ir nekas vairāk, - teica no krūmiem izlīdusī Lapsa. - Tas nav nekāds auKstais gals.
- Ak tā... - Sarkangalvīte domīgi noteica.
- Unj kas tu tāda būtu? - Lapsa novērtēja Sarkangalvīt no galvas līdz kājām.
- Sarkangalvīte esmu. Eju pie vecmāmiņas Liriņas, lai viņa man palīdz pie vīra tikt. Wot!
- Ha - ha - ha...- Lapsa ieķiķinaja ķepā. - Tā nu īstā padomu devēja...Un vispār - NEMULDI. Uzreiz redzams, ka tu esi paļonka! Koļījies, kas esi!
- Nu, Sarkangalvīte, ka tev saka...- Sarkangalvīte samulsa. Lapsa tik pārliecinoši runāja, ka viņa pati sāka šaubīties par savu identitāti.
- Ņu, ņu...paļonka...Tūlīt mēs tevi skaidros ūdeņos davedīsim! - Lapsa cieti noteica un pazuda miglā.
Sarkangalvīte iešņāpa vēl vienu šļuku viskija. Otrā pusē krūmos kaut kas nobrīkšķēja. No turienes izdipadoja ārā maza izmēra alnītis.
- Neklausies Lapsā. Viņai gļuki visas dzīves laikā rādās, - Alnis piebikstīja ar ragiem Sarkangalvītei pa celīšiem. Kā jau stāstījām - maza izmēra alnītis. - Tu labāk šito te ...- izģērbies!
- Kāpēc?! - Sarkangalvīte sašuta.
- Kā kāpēc? Pārbaudīsim tevi uz ģimeniskumu!
Meitene nepaspēja neko atbildēt un arī novilkt tikai vienu zeķīti paspēja, jo piepeši Alnītis satrūkās un aizdipadoja atpakaļ krūmu virzienā.
- Aha...svaiga gaļa! - rūcoša balss pietuvojās Sarkangalvītei no aizmugures. Sarkangalvīte pagriezās un ieraudzīja Vilku. Pavisam īstu dzīvo vientuļu Vilku, tādu par kādu sapņo jebkura fileja tirgū.
- Nēēē, mans niks ir Sarkangalvīte un es nesu vecmāmiņai groziņu ar vīriem un ...gribu tikt pie pīrādziņa...
- Kā tad, kā tad...Nu...par cik?
- Kas - par cik? - viņa izbrīnijās.
- Nu, šitas viss, - vilks ar ķepu pamāja uz Sarkangalvītes pusi.
- Emm...cepurīte - 2 lati, blūzīte - 50 santīmi...humpalā pirku, svārciņi...
- Mļin, netēlo duru! Es tev prasu par to, kas zem drēbēm! - Vilks nozibināja zobus.
- Krūtis - 867 lati...pārējais ir īsts - Sarkangalvīte samulsusi atzinās.
- Tfu ti. Kad te reiz parādīsies Īsta Saprotoša Sieviete ?! - Vilks nogaudojās un aizauļoja uz vecmāmiņas Liriņas būdu paraudāt spilvenā.
Sarkangalvīte jau taisījās ieraut vēl vienu šļuku un iet tālāk, kad..
- Redz, redz, kur viņa ir! Nu, paskatieties! Vai tad uzreiz neož pēc paļonkas ?!
Pļaviņas viducī, spalgi ķērkādama un mētājot ķepas uz visām pusēm, stāvēja Lapsa. Aiz viņas, velkot kanceli, nāca o`Tesa un mednieks Kutuzovs ar cigareti mutē, kurš stiepa garu apsūdzēto solu.
- Da nesaspringsti, Lapsa, ščas visu, čisto v kosmoss, noskaidrosim! - o`Tesa nolika kanceli un paraustīja Lapsu aiz astes.
Lapsa nosēdināja Sarkangalvīti uz celma un pati pakāpās kancelē. O`Tessa un Kutozovs nosēdās uz apsūdzēto sola.
- Tā...kaut kas pietrūkst, - norūca Kutozovs. - Mmm... fonā skan Ai Sī Dī Sī - Stormī mai dei! Izpildīt!
Pļaviņā izleca Amis un Jamis ar koklēm un sāka spēlēt.
Lapsa nokrekšķējās.
- Tātad es apgalvoju, ka šī perZona ir paļonka! Jo, pirmkārt, tā cepurīte nemaz nav sarkana, bet oranža! Otrkārt, šis tēls ir acīmredzami nopizdjīC internetā...es privāti pateikšu no kā, pačukstēšu - brāļi G., ja jums kaut ko tas izsaka, un, treškārt, tāpēc, ka ES tā teicu! Mans ir runājis...es eju pēc desmaizes!
Lapsa nosmīnēja ūsās un pazuda atkal miglā.
- Mja... - noteica o`Tessa, nesapratnē paskatoties uz Kutuzovu.
Kutuzovs pakasīja kasāmo.
- Nu, kas ir..., Sarkangalvīt, nostāties ar seju pret mežu, ar pakaļu pret kanceli...slabo būs?
- Nē! - Sarkangalvīte pārliecināti atbildēja Kutuzovam.
- A kotletes?
- Varu!
- A mi...
- A gredzentiņš pirkstā? - Sarkangalvīte koķeti pasmaidīja.
- Žīdene... - Kutozovs bezkaislīgi secināja. - Nu, ko teiksi, o`Tesa, lai staigā Sarkangalvīte pa nenosakāmas izcelsmes mežu?
- Lai staigā, kas man ... - o`Tesa garlaikoti nožāvājās.
- Pāāāāg! Tikai ar dažiem noteikumiem! - iesaucās nupat pieskrējusī jaunuve Riebaļa. - Tātad - matus nogriezt un nokrāsot...zilus! Ataudzēt deguna spalvas! Ēst daudz tauku maižu. Un fiksi līdz Liriņai un atpakaļ! Skaidrs!
Riebaļa piebikstīja Sarkangalvītei pie vaiga un apmierināti paskatījās uz sevi pūdernīcas spogulī.
Sarkangalvīte domīgi piecēlās, apēda pīrādziņu, izdzēra pēdējo viskija šļuku un, sakārtodama svārciņus, notrallinājās:
- La.. la..la..tra..la..la.

Jamis un Amis turpināja koklēt. Nenosakāmās izcelsmes mežs līgoties līdzi. Bet kaut kur pavisam netālu no pļaviņas viedās māmuļas Liriņas būdiņā šņāca labi paēdis Vilks. Liriņa nopūtās un aizgāja uz meža bodi iepirkt pārtiku..."un kurš idiots izdomāja, ka vīrieša mīlestībai jāiet caur vēderu...", viņa rūgti domāja.