ZooOhoLabdien, labdien, dārgā Tūristu Grupa! Man patiešām prieks, ka jūs esat apmeklējuši mūsu lielisko iestādījumu! Es jums tūlīt visu izrādīšu. Onkulīt melnajā hūtē! Uzmanīgāk, lūdzu, nepieslienieties pie vārtiem – svaigi krāsoti! Ak jau pieslējāties...un vārtiņus sagāzāt... nu...nekas, nekas. Tātad visi kāpjam vārtiņiem pāri un dodamies iekšā mūsu miesta lepnumā un godā – Zvēru dārzā. Meitenīt, kāpēc jūs sētas stabiņu paņēmāt? Ak, kā suvenīru...nu...labi...labi.
Tā tagad visi draudzīgi paskatāmies pa labi – jā, jā ... šeit ir mūsu administrācijas ēka. M? Kāpēc sabrukusi? Nu, tāpēc ka zvēri sarakstīja tik daudz sūdzību... bija mums tāda štellīte.. nieki vien. Administrācija pārcēlās uz pērtiķu būri. Pareizāk... viņus pārcēla...lai ar banāniem varētu barot...par sodu. Nē, nē, kundzīt, fotogrāfēties uz drupām nav vēlams! Visas granātas nav vēl neitralizētas! Atrastas tobiš... Ak, jūs atradāt? Cik jauki! ... Ai, kā nepaveicās... vai šeit ir kundzes radi? Draugi? Juristi? Nē? Nu paldies, Sakārnītim! Iesim, nu, tālāk – iesim! Puisīt, ko tu šņuksti? Ak, tantes žēl? Nu... tantei tagad labi... viņa debesīs... pie putniņiem. Jā, par putniņiem – te ir mūsu putnu aploks. Putniņi galvā saucās... kam nu vārnas, kam zosis, kam flamingo, kam maitu lijas. Tā viņi te grupējas. Katrs savā nodabā. Kam nu interese uz muzikālu krākāšanu, kas gāgina kur pagadās, tad tur šitie... mākselnieki...iekš rozā un nu, maitu lijas, jā... mmm... kundzītes mirstīgās atliekas cerams, ka neviens atpakaļ nepieprasīs... Iesim, iesim, dārgie, tālāk! Tā, šeit ir mūsu akvārijs – viss pilns poēzijas un lirikas. Zivtiņas skaistas, dažādas...krāsainas...un Sieviete! Sieviete ar brūno rokassomiņu – nelieniet klāt pie tā akvārija tur ir...Mmm... atļausiet noņemt šo nekrietno piraņu nost no jūsu deguna? Ak, jūs viņai dzeju savu gribējāt nolasīt...Oj... nevajadzēja! Viņām ir ļoti augsti kritēriji! Labi, virzamies tālāk. Ahā, šeit mums ir zemnieku sēta! Jā, te kamielītis, cūciņa, kaziņa, ēzelītis...Jautri, miermīlīgi dzīvnieciņi... NĒ! NĒ, puis! Pie visiem svētajiem – aplokā iekšā neejiet! Noēdīs, zālēdāji sasodītie! Mēs jau piecus kopējus esam pazaudējuši...iegāja un tā arī pazuda... ar galiem. Svešus nemīl... Tā jau lopiņi mīļi, jā...Nē, meitenīt, tu nevari paņemt ēzelīti līdzi uz mājām... mūsu dzīvnieciņi kādi –svešā vidē – bāc...un neizdzīvo! Pieliekam soli un virzāmies tālāk! Ko? Auns iebadīja...pa pēcpusi? Bet kundze, uztveriet to kā komplimentu... savam intelektam! Tā... mēs esam pienākuši pie zvērināto piesēdētāju laktām, jā, jā... te ir mūsu perētājvistu izlase. Perē zelta, sidraba un vecas olas. Nē, dēliņ, perē viņas tad, kad kāds garām pamānās nākt...., bet nāk te daudzi mūsu zvēri, kā nekā vienīgā taka uz skaidrajiem ūdeņiem. Daudzi pasmelties grib. Jā, kungs, tie ir gaiļi – jā, pareizi pamanījāt – sēž uz olām. Nē, nepateikšu gan kāpēc sēž... droši vien tāpēc, ka siltāk un citam netiek. Labi, iesim tālāk. Un visbeidzot te ir mūsu eksotiskie zvēri. Tie visi turās savrup. Savrup viens no otra. Indivīdi. Te ir pāris salonu lauvas, kas rūc savos būros. Pelēkie vilki...Meitenīt, novelc savu cepurīti un to cīsiņu apēd vēlāk, labi! Vilki var nesaprast. Mums viņi jūtīgi.Tā te ir jābūt lapsai...Jopcik, kundze, ko jūs darāt! Tas nav kažoku veikals! Jā, es redzu, ka visādas krāsainas lapsādas izkarinātas, bet taču lai vēdinās nevis pārdošanai! Jā, es redzēju, jā, lapsa jums uzmeta baklažānu uz kājas...Pieiesiet atpakaļ ceļā pie administrācijas būra...ar banānu...cauri zvērināto laktām! Tā te mums ir ezīšu būris...Sēnes kādam nevajag? Ezīši pārdod.Protams, ka ēdamas! ...vienreiz... Te mums stirniņas... tramīgas...gaisīgas.Vīrieti! Vīrieti! Tūlīt pat nolieciet bisi! Nu un, ka jums ir licence! Kur... kur...jūs aizlidojāt?... ak tā...ar mūsu alnīti iepazināties. Mūsu dzīvniekus aiztikt nedrīkst! Sūdzēsieties? Nu, lūdzu...iesiet kopā ar kundzi... divatā lielākas iespējas...izdzīvot. Tā te mums ir trusīši... absolūti nekaitīgi – salasās vakaros un rībina bungas katrs savā meldiņā. Lāči... tie nāk tikai uz medu. Jā, te ir lielo kaķu aploks. Kur jūs skatāties? Ā... jā, jā – tur lido mūsu ērglis. Cēls putns... Nē, nē... nekā bīstama...ķiverītes visiem ir galvā? Nu, tad labiņi! Nu, bērni, ko tad sajūsmā spiedzam? Ak tā... tie ir surikāti... dzīvnieciņi amizanti, bet bailīgi...ar iztēli – šis piemēram –mēdz riet un kaukt uz mēnesi... iedomājies sevi suni esam. Bet šis – naktīs stāv izstiepies pretī zvaigznēm, šūpojas un spēlē vijoli. Tā te mums ir šakāļi. Neklepojiet, jaunais cilvēk! Neklepojiet! Tās var tikt uztverts kā agresijas izpausme! Jā, un tur ir mūsu lepnums pūču saime. Gudri putni, gudri! Nē, bērniņ, nedomāju, ka viņas atrisinās tavus matemātikas uzdevumus – pirmkārt, viņas tagad guļ, otrkārt – tas nav viņu līmenis! Nu... tas tad apmēram viss...Ko jūs vaicājāt? Nē. Jums nerēgojās... zvēri tiešām skraida pa dažādiem aplokiem... daži pamanās būt visur... bizvēri tā teikt... A daži no sava būra vispār ārā neizlien. Visādi gadās... nu...pārošanās laikos mums arī interesanti, bet... tas jau ir par atsevišķu samaksu un tā... Ko? Esat ieinteresēti? Nu, tad laipni, lūdzam! Pasūtīsiet paplašināto statistiku, aizpildīsiet mega anketu un esat mūsu pacients... tfu ti – klients tobiš.
Tikai kažoku pareizo izvēlaties!
Pārējiem, attā, attā – Zvēru dārza reportietis no jums atvadās! --- ~ 2010./2011.g. Pēc šī vien var sajust, cik ļoti te viss tagad ir mainījies. |
