slikti randiviens no stulbākajiem randiem man bija zirgu fermā. netālu, ārpus rīgas. sen tas bija. vairāk kā 15 gadus atpakaļ. varbūt pat 20. es ar to sievieti kādu brīdi tikos un tad viņa izdomāja šo pārsteigumu. labi, aizbraucām. viņa sev zirgu paņēma poniju. un piestāv un viss labi. bet man, man viņi pieveda kaut kadu belcebulu. nu, labi. es esmu liels, bet es nespēju uzkāpt divarpusmetrīgā zirgā. es mūžā neesmu jājis zirga mugurā. es esmu pilsētas cilvēks. es nezinu ko un kur. un es kaut kā cerēju tev parāda un paskaidro. nē! man pieved klat to zirgu, mana meitene uzmani skatas, tas... nu, tas, kur jāliek kāja ieksā ir man pleca augstumā. da tu nosities, es nevaru ķepu uzcelt tā. un tad es nebiju ar vēderiņu kā tagad. ne, ne. bet es nevar. es nespēju uzcelt kāju tādā augstumā! kur man plecs ir. un tā ir sieviete un man meitene, viņam smieklīgi. es jūtos tupi. tupistiski. labi. es iegrābos seglos, pievilkos, uzstiepos. bet tas bija tikai sākums tam visam. es kaut ka ievilku savu pakaļu tajos seglos, jo biju uz krūtīm sākuma. labi. bet tagad sākās trakākais. tas dzīvnieks sāka kustēties. un tu domā lēni? viņš sāka skriet, pakaļ manas čiksas zirgam. man visa pasaule kratījās. kratījās viss - debesis, mākoņi, koki, esība, tolerance, vēlme turpināt dzīvot kratījās kaut kādā ritmā, ko es nespēju ne kontrolēt, ne izrpast. un tad es sāku raudāt. nekā stulbāka, laikam, notikt nevarēja. man mēle bija starp zobiem, es tam nebiju gatavs. tas zirgs man zem palaļas sāka auļot un man starp zobiem sasita mēli. un es nevaru neko izdarīt. sāp. un asaras sāk birt. bet viņa neredz. un paldies Dievam! tas bija... un tikai tad, pēc laika, man sāk stāstīt, ka ir jākratas līdzi zirga ritmam. pēc pusstundas. varbūt varēja pagaidīt vēl? viņa vairs mani nekad nesauca uz zirgjāšanu. un par to es esmu pateicīgs. tas tik labi un smalki izskatās filmās. un iluzijās. bet tā bija pieredze, kuru es paņemšu līdzi kapā. tad bija cita... nē, es nebeidzu. teātris. opera tā bija. man viņi visi ir teātri. un man bija cita sieviete, ne tā zirgu, un viņa mani vilka pa teātriem. nē, nu labi. vajag, es saprotu. es pat ancuku nopirku. un šlipsi. es.. un šlipsē. vecīt, tas nesaderas. un, nu labi! vajak, značit vajak. sieviete laba, sekss pasakains, samērā gudra. labi. un tad, mēs sēžam restorānā. pieedamies(labi, pieedos es, ir jabūt godīgam, vai ne?). un es vēl nogremdēju trīs aliņus. aukstus un ļoti labus. un tad nāk parsteigums "man ir biļetes uz operu" viņa saka. man rijamais gabals sāk lēnāk slīdēt rīklē, domāju... nu ir. "šovakar. iesim, vai ne?" es uz viņu skatos, samirkšķinu acis. tas ir reflekss. bet viņa to izprot kā piekrišanu. es viņu praktiski mīlu. es pie sevis domāju - kapēc nevar brīdinat? kapēc? labi, esmu ancukā, restorānā, bet vienīgais, kas mani motivē ir tavs dibens, siļķes un alus. bet ar to pietika restorānam, kurā es jūtos stulbi. bet opera.... labi. a ko man darīt? nē pateikt? viņa biļetes nopirkusi, visu izplānojusi. es pieedies siļķu, alu padzēris. trīs. un ko tu domā. man uznāk tāds pirdiens, ka es tev nevaru izstāstīt. tas viss manī tur... rosina procesus, teiksim tā. un viņi tur uz skatuves AAAAA un tadāaaa un viņai draugi apkārt. vecīt, es turējos. bet kādu es purkšķi tur palaidu! tas bija vēl viens personisks un neaizmirstams apkaunojums. un es cenšos būt korekts un tā čalis. bet sliktākais ir ciesties. līdz tu vairs nevari. un tad... vai nu tas stulbais zirgs(piedod mister zirg, man pret tevi personiski nekas nav) mēli iesit starp zobiem vai pirdiens pa pusi operas namu. morāle. tā ir tāda, ka tie pārsteigumi var pašam vai pašai likties labi un tā, bet realitāte var būt pavisam cita tam otram vai otrai. nevajag otru pārsteigt nesagatavotu. |
