Mazais puzurs

– Mammu, kas tas ir?
– Tas? Salmi! – mamma atbildēja noslēpumaini smaidot.
– Kāpēc? Ko mēs ar tiem darīsim?
– Taisīsim puzurus, kā katru gadu, neatceries?
– Puzurus? – domīgi novilka mazā meitenīte.
– Iemācīsi man? Es neprotu! – gaidu pilnām acīm mazā vērās mammā.
– Jā, domāju, ka Tev ir laiks pagatavot pašai savu puzuru. – Jaunā sieviete maigi uzsmaidīja mazajai meitiņai.

Un viņas ķērās pie darba. No sākuma sakārtoja un atbrīvoja galdu no visa liekā. Virtuves galds pārvērtās nelielā salmu darbnīcā. Uz tā bija diegs, garas, slaidas adatas, salmu kaudzīte, šķēres un dažādi dabas rotājumi. Smilgu skaras, pūkainas spalviņas, sausie ziedi.

Divas lielas un prasmīgas rokas rādīja un balss stāstīja kā darināms puzurs. Kopā ar mazajām, neveiklajām tika izdomāts puzura malas garums, nomērīti un nogriezti pārējie salmi. Mazās meitenītes priekšā nu bija neliela salmu stiebriņu kaudzīte.

– Redzi, tagad, re, ņem šo diegu un uzmanīgi virzi adatu cauri pirmajam salmam, tad uzver nākamo. – Māmiņa rādīja un stastīja puzura tapšanas procesu.
– Skaties, redzi, izveram cauri, savijam, bet nekur nedrīkst būt mezgli!
– Kāpēc? – jautāja mazo, nepacietīgo roku īpašniece.
– Puzuram ir īpaša loma. Tas Tevi sargās visu gadu, līdz nākamajiem Saulgriežiem. Pareizi uztaisīts, tas spēs griezties un neļaus niķiem un nejaukajiem stiķiem Tev tikt klāt! – Mamma smaidīja un vērās lejup brīnumiem ticošajās acīs. – Bet, ja tur būs mezgli tajā diegā, kas savieno puzura malas, tas būs neveikls, sasiets un puzuram būs grūti darīt savu darbiņu. Puzuram ir jābūt brīvam, saproti?
– Aaa… – novilka domīga balstiņa.

Mazās rokas cītīgi darbojās, mēģinot atkārtot mātes rādīto vijumu, bet tas nebija viegli. Diegs piņķējās, darbiņš nepacietībā mezglojās un iegāja strupceļā. Bija jāpalīdz, līdz izdevās soli pa solim savīt puzuru. Galā tika iesiets diedziņš – tas bija vienīgais mezgls. Pēc tam bija jaukais rotāšanas darbs. Pēc vairāku stundu kopīgi pavadīta laika, meitas istabā netālu no gultiņas brīvi karājās skaists, neliels puzurs. Tas viegli šūpojās un lēnām sāka griezties.

– Heijā! Esmu modies! Esmu dzimis! Sveiki, sveiki, visapkārt! – mazais puzurs pēkšņi ieguvis runas, spējas sajūsmināti sveica apkārtējos.
Viņš vērās apkārt pārsteiguma pilnām acīm. Nopētīja istabu, meklēja kādu ar ko parunāties. Uz kādu brīdi viņam blakus bija iekarināts lielais puzurs, pirms to novietot svētku istabā.
– Nu nebļausties gan, – tas aprāja mazo puzuru. – Tev šeit ir cits uzdevums, nevis piebļaustīt gaisu! – tas prātīgi un cieņpilni noteica.
– Kāds ir mans uzdevums? – jau klusāk un gluži kā satrūcies jautāja mazais puzurs. Viņā joprojām līksmi kūsāja piedzimšanas prieks. Lai arī parāts, tas ar negaistošu sajūsmu vērās visapkārt. Pārējās istabā esošās lietas ieinteresēti pavērās pret lielo puzuru. Istabā nebija daudz lietu. Skapis, galds, gulta. Gaismeklis pie griestiem. Plauktā pie sienas bija dažas grāmatas un rotaļu žirafe. Gultiņā, ieritinājies segā, snauda dīvaina izskata zvērs, kuram nebija līdzīgo dzīvajā pasaulē. Bija vēl dažas citas rotaļlietas, arī drēbes, kas ne visai kārtīgi apdzīvoja šo telpu. Visi gaidīja, ko teiks lielais puzurs.
– Ieskaties, redzi – ēnas? – mazais puzurs pamāja, ka redz gan – nu lūk, ēnas ir dažādas. Ēnās slēpjas dažādas domas un jūtas, dažādu noskaņojumu raisoši gariņi. Tavs uzdevums ir sargāt mazo meitēnu no tām ēnām, kas var nodarīt pāri. Ir gaišās ēnas un tumšās…
Lielais puzurs ilgi runāja un stāstīja mazajam puzuram viņa dzīves uzdevumu. Iemācīja atšķirt ēnas. Iemācīja noķert tumšās ēnas, lai tās netiktu klāt mazajai meitenītei. Izstāstīja ka ir ēnas, kuras viņa atnesīs līdzi un kā tās uzmanīgi noķert un paturēt sevī. Mazajā puzurā ir daudz vietas, kur ieslodzīt tumšās ēnas. Pēc garās sarunas, mazais puzurs jau jutās noguris.
– Tas ir tik grūti – viņš nopūtās. – Vai es maz spēšu? Es taču esmu tik maziņš. Un kā es varēšu griezties pilns ar ēnām? – Viņš nočukstēja un gluži kā pārbaudot, izmeta loku. Griezties bija jautri, īpaši, kad izdevās noķert mazo vēja pūsmu.
– Tu spēsi! – maigi un uzmundrinoši teica lielais puzurs. – Tas ir tavs dzīves uzdevums, tam tu esi radīts, tu spēsi. Tici sev un Tev viss izdosies.
Un tad lielais puzurs izstāstīja mazajam, ka viņam jāpilda savs uzdevums ir tikai līdz nākamajiem saulgriežiem un ka ar laiku griezties paliks grūtāk un grūtāk, līdz tas kļūs gandrīz neiespējami, bet tad jau arī pienāks diena, kad to vairs nevajadzēs darīt.
– Un kas pēc tam? – jautāja mazais puzurs. Palika tomēr nesaprotami – kā būs tad, kad nevarēs griezties, kā tad būs?
– Tam pienāks savs laiks! - noslēpumaini pasmaidīja lielais puzurs. – Pienāks brīdis un Tu to uzzināsi, pats visu sapratīsi, – tas vēl klusi noteica, bet mazais puzurs jau vairs neklausījās. Nupat uzsāktas dzīves bezbēdībā, mazais puzurs dejojoši griezās, izbaudot vieglo spalviņu plīvošanu mazajā vēja pūsmā.

Mazā meitenīte drīz piemirsa par mazo puzuru. Tas klusi karājās savā vietā, pirmā sajūsma noplaka, katra diena nesa jaunus notikumus, par kuriem domāt vakarā un puzurs nemanot aizslīdēja aizmirstībā. Reizēm, kad meitenītes skats aizķērās aiz puzura, viņa mēdza tam uzpūst elpu un priecāties par tā griešanos, bet tad viņa atkal pievērsās citām lietām.

Mazais puzurs ne uzreiz atšķīra ēnas. Tās vijās un mainījās, viltīgi mānījās. Tās tumšās, tās negrbiēja tikt noķertas. Bet puzurs, lai arī mazs, tomēr iemācījās tās atšķirt. Un ķērās pie darba nopietni. Diedziņš, kas savienoja puzura salmu režģi bija kā dzīvības pavediens. Uzmanīgi izvīts, bez mezgliem, tas kā upe plūda cauri puzuram un stiprināja to. Dienām nomainot menešus, puzuram kļuva aizvien grūtāk priecīgi griezties. Tas kļuva lēnāks un lēnāks. Smagāks un smagāks. Ēnas tika noķertas un saņemtas gūstā. Viņs gan reizēm prātoja, ka būu darīt ko citu. Neķert izmanīgās ēnas, kā būtu būt tai dīvainajai mantai, kas sargaja meitenītes miedziņu naktīs vai žirafei uz plauktiņa. Bija reizes, kad viņš apšaubīja savu veikumu un pat savas sūtības nepieciešamību un vai tas maz ir tas, kas viņam būtu jādara. Bet, kad atkal izdevās kādu viltīgu ēnu noķert un ieslodzīt un mazās meitenītes acīs izzuda ēna, viņš sajutās savā vietā un saprata, ka visas citas domas ir tikai domas. Bija arī dienas, kad mazais puzurs prātoja, kas notiks pēc tam. Lielais puzurs nebija visu izstāstījis, to viņš juta, bet skaidrības par – pēc tam, nebija. Atlika vien to brīdi sagaidīt.
Aiz loga vējš sāka dzenāt sniegpārslas. Mazajam puzuram griezties vairs nespēja palīdzēt pat mazā vēja pūsma, kas centās ņemt plalīgos pa loga šķirbiņu no āra iesprukušo vēja šķipsnu. Mazais puzurs vairs nespēja griezties, tas bija kļuvis tik smags, ka ar grūtībām turējās kopā.

Bija Ziemassvētku vakars. Ļaudis, silti ģērbušies, ārā kurināja ugunskuru. Ap saimniecību priecīgā barā tika apvilkt bluķis, trīs reizes, un ielikt ugunskuram pa vidu. Tam mājas saimniece iznesa lielo puzuru un atdeva ugunij. Viņa teica mazajai meitenei atnest savu puzurīti no istabas. Meitenīte uzreiz nesaprata – puzurs joprojām izskatījās jauki. Bet mamma paskaidroja, ka puzurus, kas vairs negriežas ir jāatdod ugunij un tad jātaisa jauns puzurs. Tas, kurš vairs negriežas, istaba ilgāk palikt nevar un piebilda, ka reiz, paaugusies, mazā meitenīte to sapratīs.
Mazā aizgāja pēc puzura, saudzīgi turot to rokā, viņa gāja uz ugunskuru un juta, ka ir mazliet žēl šķirties. Viņa atcerējās, kā to vija kopā un rotāja, kā tas visu gadu bija viņas istabā, viņi bija kopā veselu gadu un tagad jāsadedzina?! Mazajai meitenītei palika skumji.

Mazais puzurs saguris pārsteigts vēroja apkārtni. Tas pirmo reizi bija laukā. Svaigais vēsums bija patīkams, lai arī ļoti nepierasts. Mazais puzurs uzreiz sajuta uguns tuvumu un juta, ka viņu turp kaut kas pievelk. Gribējās tikt tuvāk. Viņš pēkšņi skaidri saprata, ka tās arī tagad ir beigas visam, kas bijis pirms tam. Pēkšņas bailes nomainīja vēlme un ilgas uzzināt kā tas būs – tas pēc tam. Viņš reizē ar bailēm, saprata, ka ilgojas nokļūt tur – tajā spozmē un siltumā.

Mazā meitenīte nespēja pieiet tik tuvu ugunij, lai varētu tur ielikt mazo puzuru. Mamma viņai palīdzēja. Jaunā sieviete izņēma no meitiņas rokām mazo puzuru un saudzīgi atdeva liesmām.

Silti! Spoži, silti un tik viegli! Mazais puzurs atviegloti atdeva ēnu pēc ēnas ugunij. Katrai liesmai pa ēnai. Tās klusi nošņācās, sadegot, bet izdarīt nespēja neko. Atbrīvojies viņš pavērās tumšajās debesīs, kas šajā brīdī bija pilnas zvaigznēm kā sīkām dzirksteļu kripatiņām un ar mirklīgu sapratni par – pēc tam – uzliesmoja un pārvērtās greznā miniatūrā dzirksteļu lietū. Tajā brīdī pagaisa viss grūtums, bija apziņa par labi veiktu un skaisti piepildītu savu sūtību. Un ilgas. Pēdējā doma bija par brīvu lidojumu, par zvaigznēm tur – debesīs.

Mazā meitenīte vēroja kā sadeg viņas pirmais pašrocīgi darinātais puzurs. Bēdas kaut kur izgaisa. Kā apburta, viņa skatījās dzirksteļu dejā un ar acīm pavadīja to vienu. Kura izsprukusi no liesmu mēlēm, mazās āra pūsmas nesta, devās tumšajās debesīs – pretī zvaigznēm.