Spoks.

Tas nu gan nav vairs pat joks!

Mani apcēlis ir sieviešu kārtas spoks.

Staigā līdzi man viņš soli solī,

Lūr gan pakausī gan pierē.

Nedomā tu manā ceļā stāties

Tad tev slikti var pat klāties.

Tā viņš mani baidīt sāk,

Darīt nekrietnības kā tik māk.

Griežu muguru un projām eju

Skatos es tik savu ceļu.

Panāk atkal spoks tad mani

Zemē grūžot dubļus virsū lejot.

Mācīts nav viņš pieklājības teikt

Mute veras, riebeklības ārā veļas.

Ragana es esot galīgi bez prāta

Kurai neesot pat sava slotas kāta.

Laime lielākā man būšot

Apķert staba ēnu pagalmā.

Spokam laiks ir ātri beidzies

Paša teiktie vārdi iekrīt paša kabatā.