NIEKI VII

Drīz jau vairs nebūs daudz tādu latviešu, kas tā pilnvērtīgi uz savas ādas un pieredzes atcerēsies siena laiku. Kā literārā un mākslas pagātnē aizgājis mazais ganiņš. Man gan ir arī ganīšanas pieredze, bet tad jau bija elektriskie gani, aploki, proti, tikai tāda lopu šad un tad pieskatīšana, ganos un mājās dzīšana, aploku un elektrības stiepļu pārbaudīšana, ganu šunelis gan bija, Valters, vecs un slinks, takšelim rada, tam garšoja mana uz tālākām ganībām līdzņemtā ganu maizes ņuka.

Siena laiks. Izlaižu visu veidu pļaušanas, tikko pļautas vīstošas pļavas smaržu, aizpļautu varžu kliedzienus, nopļautās, jau tukšās putnu ligzdiņas zāles stiebros vai iepļaušanu ar izkapti zemes bišu vai lapseņu pūznī. Kādu epizodi gan gribētu pieminēt. Pārigaujas līča pļavu pie Ruča šķūņa* mežmalā, kādi 4 hektāri lielu, bet tad jau es esmu liels un pats pļauju ar MTZ-006 piemontētu vienzirga pirmskaŗa zviedru pļaujmašīnu, tā uz riņķa, sākot no malas — uz centru, darbs vienmuļš, pļava lielākoties līdzena, var visādas domas izdomāt, aizdomāties. Palikusi maza nenopļauta saliņa, kad paceļu acis .. tobrīd, lēnu staipoties kā jau kaķis, no diendusas migas pļavas vidū, manis uzmodināts, ceļas lūšupaps. Uz mani nepaskatījies, nesteidzīgā solī, spalvainās bumbas grozīdams, saulē mirdzēdamu kažoku aizdodas uz mežu. Citugad gan izcēlu meža sivēnmammu ar visu metienu. Tad gan dikten sabijos, jo nebija jau koka, kurā uzrāpties. Bija tak dzirdēts, ka niknā gaļas masa uzbrukusi pat traktoram, bērnus sargādama. Izlaižu arī siena [ap]griešanu un ārdīšanu. Izlaižu vālošanu, grābšanu gan ar rokas grābekli, gan lielo zirga grābekli. Arī kraušanu gubās [zārdos] un stirpiņās, lustīgo siena dzīšanu šķūnī tāla, nākdama augšā, pērkona rāšanās pavadītu, debess malai katla dibena mellumā būdamai, kad Vecaistēvs, nesdams sienu trejzaru dakšās pār par plecu, skaļi dzied, lai tas lietus aiziet pie melnajiem ļautiņiem [igauņiem].

Siena vešana [mājās]. Kolhozu laikos, gan arī vēlāk, mazsaimnieki visādi ņēmās, lai dabūtu sienu laikus mājās un šķūnī. Vedām gan ar gumijriteņu divričiem [ķerru], kam uzlika rāmi un tad pusgubu, ar virvi pārsienot, ar vienu reizi varēja no piemājas pļavas atvest. Dundurlaikā nemaz katru reizi veco ķēvi Andu negribējās mocīt. Gadījās, ka sarunājām traktoru ar piekabi ar augstajiem bortiem, tad gan ar dažiem piegājieniem Pārigaujas pļavas savedām mājās, vēlāk parādījās traktora dakšas, uz tām uzdūra gubu, noveda un nolika pagalmā veselu. Kad jau pats saimniekoju, tad gan ar traktoru vedu, gan, degvielu taupīdams, ar jau minēto MTZ-006, mums tādu bija divi. Tad gan gumijas riteņus nomainīju pret dzelzs ar tādām saķeres šķērsķepām, kā var redzēt traktoriem pirmskara chronikās. Pustonnīgajai piekabei, uzliekot dēļu rāmi, ar bomi un virvēm, prātīgi veidojot vezumu, aš divas palielas gubas varēja uzkraut un aizraut mājās. Bija mums arī pļava pie Zaķapura mežā, neviens uz to pat pie siena bada nepretendēja. Reiz mums tur bija bijušas otrējās mājas, Nātiņš, bet kaŗa nopostītas, palikusi tikai pirtiņa, kuru pārveda pēc bēgļu gaitām uz mūsmājām Plikpaurkalnā, un visa ģimene tur dzīvojusi, kurmet ierīkota dzīvošanai nenodedzinātā dvīņu klēts [1870]. Nātiņā senākos laikos sienu dzinuši šķūni un tikai ziemu pa kamanu ceļu veduši mājās. Manā bērnībā vairs negaidīja kamanu ceļu un šķūņa arī nebija, bet pār purvu da ratiem līdz ceļam rāva ar sentēvu metodi. Sacirta meijas, sasēja rezgaļus, uz meijām uzkrāva gubu, zirgu priekšā un vilka pāri dūkstīm.

Bet skaistākais bija labi sakrauts zirga vezums [to vajadzēja prast, jo īpaši uzkraut stūrus, lai nenoslīd, un pareizi cieši piemīdīt], galda ratiem papildu rāmis, 2–3 gubas uzkrāva, uzvilka bomi [par vezumu garāks baļķis ar gropēm galos, lai virve noslīd] un nospriegoja ar striķi tā, lai nekas no siena nenobirtu, mājup braucot. Tad Vectēvs iesprauda dakšas vezuma galā, lai kur pakāpties, un, pie striķa turoties, kāpa uz vezuma, es kā vezuma mīdītājs jau biju augšā, mums padeva dakšas, grābekļus un grožus. Citi pa taisno devās mājās pusdienas taisīt vai govis slaukt, ko nu kurš, bet mēs ar Vectēvu uz vezuma braucām pa ceļu. Vectēvs sēdēja priekšā un vadīja zirgu, izsvilpoja visādas jaukas meldijas. Es gulēju uz muguras blāķa vidū, turējos pie striķa un bomja. Vezums šūpojās, grambās gāzelējās. Neredzot ceļu, tikai debesis, mākoņus un sakļaudamies koku galotnes, pakavu klaudzoņas ritma iesvilpoto dziesmu skaņās radās pilnīga bezsvara un bez un ārpuslaika sajūta.

Kad es miršu, es gribētu, lai pēdējais, ko redzu, būtu zilas zilas vasaras debesis, saules iekrāsotu mākoņu gleznas un perspektīvā uz augšu sakļaudamās koku galotnes, kas veidotu mana pēdējā brīža katedrāles mūžam nepabeigtos griestus, un fonā bula laika klusums.

* Mana bērnības zeme vienmēr bija bijusi kroņa muiža liesās un mazauglīgās smilšu zemes dēļ, tik vienu reizi kādai zviedru karalienei iedalīta atraitnes tiesā. Kad sākās zemes dalīšana un iepirkšana par dzimtu [19. gs. otra puse], tad runas vīri centās sadalīt visu godīgi, proti, lai visiem auglīgās līča zemes un pļavas, arī mazāk auglīgās platības, tostarp meži, puslīdz vienādi tiktu. Tā nu sanāca, ka daža saimniecība sastāvēja citreiz pat 20 nogabaliem — strejgabaliem. Tad, ja nu pļava bija kādus 10 km un vairāk tālu, infrastruktūras, tiltu un transporta trūkuma dēļ tālajās pļavās cēla kārtīgus guļbūves siena šķūņus [mežs blakus], sienu no tiem izveda ziemās pa kamanu ceļu, kad Gauja bija aizsaluse. Manā bērnībā tādu šķūņu vēl bija gar Gaujas malu diezgan daudz, kolhozs reizēm sadzina sienu, kuru tad ziemā kā senlaikos izvadāja pa fermām, tur reizēm nakšņoja gaujasbraucēji, citreiz, uguni kurinādami iekšpusē, dažu labu nosvilināja. Nosaukumi šķūņiem bija gan pēc īpašnieka pavārda, citreiz uzvārda, arī pēc piederīgās saimniecības mājvārda.