Acis

Viņš skūpstīja viņas acis. Ilgi, kaislīgi, karsti un aizrautīgi. Bet viņa pat nepamirkšķināja. Nu ja. Bija jau beigta. Kā mēdz sacīt. No garlaicības.

No garlaicības pat eņģeļi mēdzot no debesīm krist. No garlaicības mēs mēdzot ne to vien iztēloties. Un tomēr. Nav ne mazāko cerību iedomāties. Ka no garlaicības varētu būt kāda izeja.

Izeja ir tikai viena. Un tā pati. Tā sacīt. Laika galā. Reiz nāks laiks un rīts mūs sitīs ar savām divām asiņainajām rokām.

Iespējams. Visu iepriekšējo nakti degunu urbinājis. Kamēr līdz asinīm saurbinājis. Un tagad tās asinis ir uz viņa rokām.

Un viņš skūpsta arī viņa sakasīto un saurbināto degunu. Saudzīgi. Tomēr tik un tā pārāk ātri. Pārāk karsti. Pārāk cītīgi. Pārāk aizrautīgi. Pārāk drīz.

Viss. Kas viņai vien varētu būt vajadzīgs. Bija tikai vēl mazliet laika dāmistabā. Un ko padarīt. Ka citas dāmas to negribēja saprast.

Izcēlās kautiņš. Kā jau parasti šādās reizēs. Kad meitenēm pat klubā palicis garlaicīgi. Un pārāk vēlu pieskrējušajam puisim atlika skūpstīt savas pārāk daudz iešņaukušās meitenes acis.

Aukstas un sastingušas. Stiklainas. Es negadījos tur tuvumā. Vienkārši vēroju sapni. Iespējams. Tas mani attaisno attiecībā uz palīdzības nesniegšanu.