Mēs nesakām viens otram paldies,

Mēs nesakām viens otram lūdzu,

Un lūgties arī neejam,

Ne Dievu un ne Sātanu.

Es mednieks, bet Tu ragana,

Kas dzīvi citu neatzīst,

Mums pašiem sava pasaule,

Bet pārējie vien apkārt klīst,

Ar visiem saviem nedrīkst,

Un visiem saviem drīkst.

Un, kad es Tevi noķeršu,

Es slotu Tavu pušķošu.

Par to, ka ilgi nenoķēru,

Ka līdzēja Tev vienmēr mukt.

Un noķēris es Tevi tveršu,

Lai mūžam vaļā nelaistu.

Tu iemācīji redzēt tālāk,

Man pašam sevī nepazust,

Tu iemācīji mani medīt,

Man Tevi melnā tumsā just.

Ir lietas, kuras visu mūžu

Var vēlēties un neiegūt,

Un ja reiz tomēr izdodas,

Sirds mūžam par to pateicas.

Es mednieks, bet Tu ragana,

Es dodos atkal medībās,

Varbūt man šonakt paveicās.