|
2012.gada rudens ieraksta atjauninājums. --------------------------------- šodien pirmā laipošana pa lietus peļķu izraibināto ieliņu. Rudens mēteļa godā celšana. Zābaku uznāciens. Piejūras vējš iemetas dancī matos. Mati līp gar lūpām . Gar ieliņas malām smaržo izgāzto ābolu sidrs. Somā kā prezents Rīgas melnā upeņu balzama konču silīte violetīgā čaukstpapīriņā. Un mūzika. Rudenīga. Dvēseliska. Uzrunājoša un liekoša domāt. Enerģijas apmaiņa . Dalītas izjūtas - dubultas izjūtas. Par kurām nav maksa jāiekasē. Bet kuras ceļ. Un iedvesmo. ------------------------------------ Sāk patikt
krāsns siltums piemīlīgais,
uguns murrājums,
dūmu rūgtenīgums. Tātad atkal viens rudens
nāk ciemā
mani uz lapkrišņa balli lūgt. Ja nav pie galdiem jātup,
man patīk, -
galdi piesien kā govi pie mieta. Labi, kad var
pēc savas sirds patikšanas
no vienām acīm
pie otrām iet. Labi, kad var
katru vārdu nerentgenot,
nemeklēt tajā
aizliegtu bagāžu,
kausu pacelt un tukšu dzert,
nebīstoties
kā dzimtkalps no vagara. Rudens ballei ir īpašs šiks –
apģērbos –
pilnīga demokrātija:
atnāc kā pāvs
vai atnāc pliks –
neviens neies
kasīties klāt. Jābūt vienīgi rudens dziļumam,
rudens domīgumam.
un drusku sentimentam. Rudens tālums nav tas,
kas viļ,
rudens tālums ir tas,
kas dzen
pakaļ bijušai vasarai tevi,
tevi –
pret jauno pavasari. Uz manu rudeni –
es lūdzu tevi –
atnāc,
ja vari. / Ojārs Vācietis / |
