Krogus

Šovakar kāds varētu samaksāt krodzniekam manā vietā. Ziniet, tas nieciņš, pūdelim ļoti līdzīgais, kurš, līdzīgi pudelei izskatīdamies, vakaros vāļājas pie krodziņa durvīm. Un, nē, ne tai muļķei, kura, kājām plaši vaļā, vāļājas ciet aizvērto durvju otrā pusē no rītiem. Viņas vienīgie plusi ir tie, ka nevienam neatsaka. Ne sāknēt, ne atkalsāknēt. Kādus vēl sūknēšanas pakalpojumus gan viņa varētu kādam piedāvāt, vai ne?

Bet bārmenim samaksājiet, jā, manā vietā. Atvainojiet, bet man šovakar šķita vieglāk aiziet nesamaksājušam. Tam bāra bērnam ar paradumu mānīties pat tad, kad teikt patiesību ir pilnīgi droši, vienkārši ir tādas acis. Ne kā tie nabaga nabagajiem cilvēkiem Stacijas tunelī Rīgā, uz kuriem paskatoties ir skaidrs, kā viņi skatās uz tiem, kas tiem maksā, un kā atkal uz tiem, kuri tiem nesamaksā ne nieka.

Bet es jau arī neesmu no tiem pazīstamākajiem maksātājiem. Māku vienmēr visu noorganizēt, sarunāt, panākt un atstāt uz krīta. Citi saka, ka tā kavējot naudas atdošanu, kopējās summas kāpjot, bet, pēc manas pieredzes, cenas tikai krītas. Un kuram gan interesē tie daži procenti. Protams, jācenšas izvairīties arī no viņiem, citādi krodziņā daži bāra bērni steigšus vien uzvārīsies.

Bet manā iecienītākajā pagrabiņā vienīgo pērkamo krogusmeitu sauc Linda. Un, variet iedomāties, viņa ir arī bārene. Nezinu, vai tas nozīmē to pašu, ko teikt, ka viņa ir arī arī bārmene, taču viņa ir arī arī tāda. Nu, saprotiet, ļoti labi un meistarīgi prot jaukt labus un garšīgus dzērienus. Iemācījusies tādēļ, ka vecāki, abi divi, vai cik nu kārtīgām meitenēm viņu parasti mēdz būt, saindējušies un noindējušies ar alkoholu. Kuram gan būtu ienācis prātā, ka tas mēdz būt arī indīgs. Bet kopumā stāsts gluži kā kādā multenē par kaut kādām žurkām.