Nopietni

Eh, ka šoreiz kaut ko nopietnu pateikt… nu labi, sāksim.

Ziniet, es jau kādu laiku esmu sevī pamanījis tādu satriecošu un satraucošu tendenci. Atšķirībā no pēdējiem apmēram trīsdesmit mana mūža gadiem, kad no tā, ka skolā meitenītes man sita pa seju un puisīši raustīja aiz vienīgās dabas dotās bizītes, es vairs nepārtraukti neesmu uz visu pasauli nikns.

Tieši tā – jau kādu laiku negribas vairs ne vienu ne nogalināt, ne izdrāzt, ne arī abus divus ar to pašu vienu – neatkarīgi no secības. Un ziniet, kaut kā līdz ar to man ir palicis vieglāk.

Nu, šobrīd gan kaimiņš, maita, ar savu jūrascūciņu/kāmi/žurku/suni/kaķi no sievas pagalmā kaut ko nesaprotamu dara. Troksnis tāds, ka riebj klausīties. Laikam būs jāiet pievienoties.