Upurēšana

Ziniet, upurēt tomēr ir jauki. Un upurēties arī tā varētu būt. Es gan nezinu, nekad neesmu upurējies, vienmēr tikai upurējis. Un uzupurēties… brrrburrrbuburburvīgi, cik pilnīgi uzbudinoši skan, vai ne? Nē, nē, to arī nekad nav nācies darīt. Es jau neesmu no tādiem, kas bieži tiekas ar meitenēm, kad viņām tur viss kas kaut kas asiņo. Bet upurēt tomēr ir jauki. Ziniet… - tā man šodien tika teicis viens izlietota tualetes papīra rullīša serdenis. Kartona izstrādājumu sauca Ilmārs. Tam pievienoto lapu vārdu un to, vai katrai no tām ir pašai savs vārds, tā arī neizskaidroju. Vienkārši iemetu vienu nabaga Ilmāru šodien vienas jaukas Ziemeļvidzemes pilsētas liela ezera krastā pie viena no tūrisma objektiem esošās āra tualetes podā. Lai pūst. Lai vieglas viņam smiltis, s**i tas ir, atvainojiet. Taču upurēt tomēr ir jauki, ziniet.