Superragainais

Gulbenes – Rēzeknes šoseja, gluda kā dēlis, kur var ieskrieties. Īpaši agros rītos, kamēr neviena braucēja nav, var spidometrā neskatīties, ļaut mašīnai ripot pašai, jo tādam ātrumam tā ir arī paredzēta, un patīkami, kad ainavas aiz loga nomainās ātrāk, kā ikdienā.

Kāds eņģelis vai sestais prāts tomēr čukst, ka arī šeit var gadīties pārsteigumi. Vienmēr šī dīvainā priekšnojauta uzrodas īstajā brīdī, un nekad nav pievīlusi. Uz šī ceļa jebkurš notikums būs pielīdzināms pārsteigumam. Mazliet palēnināju gaitu. Pārsteigums mani gaidīja aiz lēzena paugura, un tas bija saskatāms pa lielu gabalu, nemaz nebija bīstams. Tas bija skaists.

Uz ceļa nostājies milzīgs briedis, varens tēvainis. Izpletis priekškājas, pakaļējās nedaudz iespringušas, kā lēcienam gatavas, bet stāv cēlā nesatricināmībā, skatās tieši acīs. Uz galvas ražens ragu kronis, pa astoņiem žuburiem uz katra. Vareni ragi. Precīzi simetriski, par kuriem jebkurā izstādē piešķirtu zeltu bez liekām diskusijām. Reti izcili ragi. Un arī pats milzīgs, platām spēcīgām krūtīm, vareniem pleciem, zem ādas nojaušami muskuļu kamoli, katra šķiedra, katrs bicepss, tricepss skaidri samanāms, it kā šis varenais stāvs tikai no tīriem muskuļiem vien sastāvētu. Pirmatnējs skaistums. Un tas viss no desmit metru attāluma. Īsts spēka un drosmīgas pārliecības iemiesojums ceļa vidū viens pret mašīnu, ne uz mirkli bailīgi skatienu neatraujot. Tas izraisa cieņu viņu priekšā … arī nedaudz bailes. Tikai uz mirkli novērsos, lai paņemtu telefonu un nobildētu atmiņai. Tas viņam bija kā starta šāviens, nākamajā mirklī no viņa krūmos nozibēja tikai gaišā pakaļa.

Viens sīks mirklis, dažas sekundes, bet prieks visai dienai.