Trolejbuss šorīt nokavējās

Trolejbuss šorīt nokavējās.

Es jau ieskatījos pulkstenī, lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka tas nekam neder.

Bet tad tas draņķa metāla neradījums tomēr brauca un uzņēma mani sevī.

Laikam mocījās ar aizcietējumu un caureju, jo pēc tam atkal traki ilgi negribēja izlaist no sevis ārā.

Es neesmu sevišķi aizspriedumains, bet, manuprāt, trolejbusus tomēr nevajadzētu vadīt sievietēm.

Vismaz ne tādām, kurām sasodīti ilgi nav bijis vīriešcilvēka gultā, dušā, virtuvē uz vai pie galda vai, davienalga, kur citur.

Lai sākumā iemācās tādus vīriešcilvēkus atrast, savaldzināt, vadīt un turēt grožos, iespējams, tad arī spēs to pašu darīt ar trolejbusiem.

Es jau nesaku, ka sievietes ir zemākas kategorijas, stulbāki vai neizskatīgāki radījumi.

Vienkārši, ir dažas lietas, ko tām nevajadzētu darīt.

Jā, arī manu šorīta trolejbusu vadīja sieviete.

Burvīga blondīne, kura, man atrodoties trolejbusa piesvīdušajās, atvaļinājumu laika pieblīvētajās metāliskajās iekšās, vismaz trīsreiz aizsapņojās pie luksofora un sagaidīja neapmierinātu, aiz sevis gaidošo autovadītāju pīpināšanu, jo krāsoja lūpas, tušēja skropstas un lakoja nagus.

Ja var ticēt rakstītajam, lai gan, kurš tad tam vairāk mūsdienās tic, viņu sauca Uldis.

Vallija – viņas dzīvesbiedrs – nesen kā esot nomiris.

Jāpucējoties bērēm, bet ar slimnīcu, indi, sekciju, testamenta notariālu apstiprināšanu, tieslietu sistēmas orgānu piekukuļošanu un apbedīšanu saistītie izdevumi iecirtuši tādu robu ģimenes finansēs, ka uz kapliču būšot jāiet pa taisno no galapunkta.

To visu viņa man pastāstīja, gala pieturā uz mirkli piesēdusi un kūpinādama smirdīgu cigareti, ja nemaldos, “Prīmu”.

Un tomēr – burvīga sieviete.

Dievinot pavadīt laiku pie dabas.

Aktīvi un pasīvi.

Attiecīgi – sēņot, ogot, makšķerēt, rupji lamājoties, ja nekas neķeras, sist odus, medīt un izvairīties no ērcēm un mīlēties, ja nekam citam vairs neesot spēka.

Es gandrīz sāku apsvērt domu kļūt par viņas nākamo vīru.

Vieta taču, kā nekā, kā varat arī paši saprast, esot atbrīvojusies.

Viņa tikai viltīgi nosmaidīja kā Češīras kaķis, piemiedza acis, apjautājās, vai man neesot alerģijas pret strihnīnu, zarīnu vai iprītu un izgaisa.

Nepamanīju, kur palika trolejbuss.

Bet alerģijas man ir tikai un vienīgi pret lilijām.

Tiklīdz tās ieraugu, uzreiz asaro acis, deguns puņķojas, kulaki paši savelkas un gribas līst kauties.

Īsi sakot – meklēju aprakstam atbilstošu sievu.

Vienīgais papildus noteikums – vēlams, lai viņu sauktu Linda.