NIEKI IISmall is beautiful Ernst Friedrich Schumacher Ģimenes leģendas vēsta, ka mazais Pēterītis, proti, es, kādu divu trīs gadu vecumā esot aizvests uz Rīgas zooloģisko dārzu — zvēriņiem parādīt. Vecāku ekspektācijas bijušas, ka puiku varētu interesēt visādu bilžu grāmatu lopiņu reālās replikas. Re, skaties lauva. Re, tīģeris, re, krokodils, re, [..]. Pēterītis manāmi garlaikojās, kurmet vecāki aizrautīgi klīda no būra pie būra, no iežogojuma pie iežogojuma. Mazliet ieinteresējies par kamieli [mamielis]. Līdz kādā iežogojumā ieraudzīja bariņu zvirbuļu, mazu, pelēku, žiglu, kas čiepstēdami dalīja kāda eksotiskā zvēriņa neapēsto. Pēterītis izrāvās, pieskrēja pie režģiem, ieķērās režģos un aizrautīgi klaigāja: vērbulītis, vērbulīši! Vēl visu pagaro atpakaļceļu uz mājām aizrautīgi stāstīja par redzētajiem zvirbuļiem. Baložu Rīga tolaik bija daudz, un viņu daudzums, tupums un ķēzītspēja kaitināja. Tagad, kad to ir tikai daži un šur tur, var novērtēt, ka tomēr graciozi un tīri simpātiski putni. Bija pilsētnieki, kam patika dūdodamu varzu barot un vērot, kā šamējie grūstās, knābj viens otram, skraida, ķer maizi un ēd; proti, cilvēkiem pa laikam patīk būt gandrīz dieviem un apziņa, ka ir vismaz kādas radības, kas stulbākas par viņiem. Man šajā barošanas jezgā vienmēr patikuši pašpuiku zvirbuļu rosība un tas, kā viņi muļķo lēnīgos baložus, šiverēdami starp un zem tiem. Šķita, ka šajā ainā ir pat kāds politisks zemteksts — tā vien gribējās asociēt tos ar latviešiem un baložus [te politkorekti izlaižu vārdu]. Tagad manā sētā ir kādas 2–3 zvirbuļu ligzdas mājas vārnudrošās pažobelēs un zvirbuļu foruma vieta vecajā jasmīnā. Munkkaķim mazie jaunuļi ir ekopiedeva pie veikala kaķbarības, knābītis vien paliek, citreiz vienkārši svētdienas safari medījums. Īpaši nerājam, kaķis ir kaķis, tostarp zvirbuļiem ir izvēle, kur dzīvot, bet Munkam te ir mājas. Zvirbuļi (Passer domesticus) izsenis dzīvo līdzās cilvēkiem, izmanto to celtās ēkas, neprasot atļauju. Ir diezgan skaļi un sabiedriski. Kad vēl dzīvoju lielpilsētā, zvirbuļi bija gana trokšņaini kaimiņi, jo bija iecienījuši blokmāju pieliekamo ventilācijas atveres. Katram pieliekamajam bija divas. Reizēm abas bija apdzīvotas. Labi, ka virtuve patālāk no guļamistabām. Ciemojās arī pieliekamajā. Arī uzcienājās, ja nu kas bez vāka gadījās. Pietika gan apķērības arī šo to pašiem “atvērt”. Piemēram, piena produktu, īpaši krējuma, stikla burciņas un pudeles ar folijas [bleķa] vāciņiem. Tā sīkiem knābieniem pa apli “atgrieza” kā ar konservu nazi un pamielojās. Kad viesojās produktu skapī, reizēm gāja skaļi, ja pavēri durvis, tad sīki, neapmierināti čiepstot un čirinot muka pa caurumu laukā. Tomēr vienu rītu bija citādi. Papus cēlās agri, ap sešiem. Pirms darba vārīja kafiju, brokastoja, smērēja līdzņemamās sviestmaizes. Proti, iegāja virtuvē, aizvēra durvis, lai mājiniekus netraucētu viņa rosība un Straumes kafijdzirnaviņu reaktīvā, kāpjošā dziesma. Atvēra pieliekamo. No turienes izspurdza zvirbulis, arī laikam nepamodies un sajaucis mukšanas virzienu. Kad Mamma, kņadas pamodināta, ienāca virtuvē .. tad zvirbulis sēdēja uz augstā trauku skapja stūra un rājās, spārnus kā elkoņus izvērsis. Paps lejā mēģināja mazo nekauņu pierunāt atgriezties pieliekamajā, proti, doties prom pa to pašu ceļu, pa kuru atnācis. Mamma izglāba situāciju, atverot logu. Zvirbulis izmantoja piedāvāto izeju, tā atrisinot pata situāciju. Bija radusies jauna leģendas tēma mājviesību galda sarunām, kurās abi lomās attēloja zvirbuļa un Papus konfliktu. |
