Pilsētas čiepas dodas uz laukiem

Divas čiepas dzīvē brauc.
Piedzīvojumi tās sauc!
Auto lokās pagriezienos,
Asfalts ielāpos kur vienos.
Pētot dabas skatu ainas,
Arī ceļa segums mainās.
Ātrāk mašīna sāk traukties,
Gaiss ar putekļiem sāk jaukties.
Lauku ceļi tie nav joki,
Zib gar acīm vietām koki.
Krunku pilna rodas seja,
Pupi lēkā augšā, lejā!
Uzsprāgst riepa radot blīkšķi,
Čiepas stopē, rādot īkšķi.
Lauku zēni skrūvēt prot,
Atslēgas tik jāiedod.
Caura riepa - tas ir sūds! ,
Jānomaina tikai būs.
Smaids nu atkal abām sejā,
Jo var doties tālāk ceļā.
Acis jātur vienmēr vaļā,
Bļauj nu abas balsī skaļā.
Šķērsots tika grāvja valnis,
Ceļā tad kad stājās alnis.
Apkārt veras skaista aina,
Arī autiņam ne vaina.
Brien pa pļavu, plūcot puķes,
Drusku pārbijušās skuķes.
Govju bariņš zāli plūc,
Dunduri ap ausīm dūc.
Kāpēc apkārt stiepta drāts,
Nespēj saprast čiepu prāts!
Roka kad pie drāts tiek bāzta,
Atbilde uzreiz tiek rasta.
Papēži tik nozibēja,
Strāva ķermenī kad skrēja.
Frizūra ir arī jauna,
Tikai dibenam nu trauma.
Aizsargājot goču baru,
Bullis virsū skrien ar sparu.
Auto durvīs ragus triec,
Čiepas trakā balsī spiedz.
Ekstrēma jau čiepām gana,
Glābējiem nu raudot zvana.
Grib reiz ātrāk mājās tikt,
Lauku dzīvi mierā likt!